Mīļais, kurā mirklī mēs pagājām viens otram garām?
Mīļais, kurā mirklī mēs pagājām viens otram garām? Vai tobrīd, kad tu kā uzplaukšanas prieku sajutis krokuss pārgalvīgi spraucies caur lēnām plokošo sērsnas segu, bet es savus sapņus izauklēju ziedošās lazdu spurdzēs?
Mīļais, kurā mirklī mēs nesaklausījām viens otru? Vai tobrīd, kad tu kā cīrulis augstu gaisā izdalīji savus pavasara sveicienus, bet es audu trauslu plīvuru balto vizbuļu norā?
Mīļais, kurā mirklī mēs neieskatījāmies viens otram acīs? Vai tobrīd, kad tu kā mūžam steidzīgais strauta vilnis aiztraucies man garām, bet es izsnigu baltās ievziedu ilgās… tavās pēdās?
Kurā brīdī, būdami viens otram turpat blakus, ziedēdami un gavilēdami, ritēdami un dāvādami, mēs viens otru pazaudējām?.
