Gāju garām brīdī, kad mazas meitenes čiepa ķiršus no zariem, kas kārdinoši bija pārliekušies kādas privātmājas sētai ielas malā. Aizrādīt man nenāca ne prātā. Svešu ķiršu sauja nav nekāds lielais grēks. Turklāt zagtie ir vissaldākie. Kurš gan bērnībā par to kaut reizi nav pārliecinājies? Bet te skatos un klausos – netālu no meitenēm stāv tikpat vecu čalīšu bars, no ķiršu baudīšanas demonstratīvi atturas un… zvana policijai! Mobilais tālrunis uzgriezts skaļi, lai visi klātesošie sarunu dzirdētu. Viens no puikām stāsta: “Te meitenes zog ķiršus!” Sievietes balss tālrunī atsaucas ar pretjautājumu: “Kur tas notiek?” Ķiršus čiepušajām meitenēm žokļi atkārās. Viņas pārstāja ēst ogas, bet arī projām nemuka, drosmīgi gaidīja, kas notiks tālāk. Te iejaucos es, zvanītāju aprādama: “Puika, labāk tūlīt pat pārtrauc zvanu!” Tā arī notika, un sīkie pašķīda uz visām pusēm.
Kāda ir morāle? Nekāda. Iepriekš esmu redzējusi arī tos puikas savu reizi sētmalē svešos ķiršus šķinam. Tātad, kas ir atļauts viņiem, nav ļauts viņām. Bērni ir vecāku spogulis. Grozi, kā gribi, bet nav un nebūs pie mums dzimumu vienlīdzības! Un nemaz nevar būt! Lūk, cita situācija! Noskatos, kā veči sestdienas svelmē sēž pagalmā uz soliņa, lēnām sūc alu un palaikam iet iezīmēt savu teritoriju. Iznāk pagalmā arī sieviete ar aptuveni trīs gadus vecu puiku. Tēvam mazais krīt uz nerviem. Un sieva vēl vairāk! Mazais noskatās, kā vīri iezīmē teritoriju turpat gar mājas stūri, un mammai saka, ka viņam arī gribas nokārtot mazās darīšanas. Tētuks lepni uzrunā sievu: “Nu, ej, iemāci viņam!” Kamēr māte puikam velk nost bikses, tēvs, dēlu lielajā dzīvē izvadīdams, savai atvasei novēl: “Apčurā mammai roku!” Smejas gan tētuks, gan dēls, gan mamma. Šajā brīdī ģimenē valda pilnīga saskaņa. Bet vēl lielāka tā kļūst, kad sieva paklausa vīra pamudinājumam vest bērnu istabā. Nu veči var turpināt netraucēti sūkt aliņus. Galu galā ir pelnījis atpūsties pēc smagās darba nedēļas, jo viņš ģimenē ir pelnītājs, kamēr sieva – tikai aukle, mājas apteksne, pavāre un gultas biedre.
Patiesībā, protams, realitāte nav nemaz tik drūma, jo katrs to sev veido pats. Viss atkarīgs no tā, ko mēs katrs izvēlamies, ko pieļaujam, ar ko samierināmies vai tieši otrādi – ko noraidām. Ja sieviete piever acis, kad vīrietis ar pārākuma sajūtu skatās uz viņu no augšas kā suns uz ņerkstošu kaķi, viņa var vainot tikai sevi. Mums taču ir doti mūsu sievišķības ieroči, lai visus defektus mūsu attiecībās ar vīriešiem mēs pārvērstu par efektiem. Galu galā tieši sieviete ir tā, kura no dēliem, brāļiem, vīriem, draugiem, kolēģiem, nejaušiem paziņām un pat no saviem tēviem veido īstus vīriešus. Jā, sievietes un vīrieši nekad nebūs vienlīdzīgi. Bet mums to nemaz nevajag! Zagtie ķirši ir visgaršīgākie. Meitenes to zina tikpat labi kā puikas, bet viņām tāpēc sava reputācija nav jābojā. Kam gan ir domāti kavalieri? Viņiem mums ne tikai ķirši, bet pat zvaigznes no debesīm ir klāt jāpienes, ja palūdzam. Kāpēc šodien tā vairs nenotiek? Ir vērts aizdomāties.
