Stāmerienas pagasta padomes priekšsēdētājs Raitis Apalups 6.martā Rīgā, Latviešu biedrības namā, piedalījās rakstnieka un publicista Ērika Hānberga vadītā “Omulību klubiņa” 28.pasākumā, kur vairāk nekā stundu smīdināja klātesošo inteliģenci.
Stāmerienas pagasta padomes priekšsēdētājs Raitis Apalups 6.martā Rīgā, Latviešu biedrības namā, piedalījās rakstnieka un publicista Ērika Hānberga vadītā “Omulību klubiņa” 28.pasākumā, kur vairāk nekā stundu smīdināja klātesošo inteliģenci, stāstot par dažādām situācijām, kas piedzīvotas ilgajos darba gados. Iespējams, tās būs izlasāmas arī Ē.Hanberga topošajā grāmatā.
“Esmu gājis cauri visādiem laikiem, tāpēc man bija tā laime tikties ar dažādiem cilvēkiem, sākot no sētnieka līdz Valsts prezidentei. Vienmēr ir bijusi izdevība būt arī omulīgā sabiedrībā, kur dzirkstī humors un atgadās dažādi notikumi. Tā ir bijis kopš manas bērnības, jo esmu uzaudzis starp pieaugušiem cilvēkiem, starp večiem, kas sprieda par kariem un mieriem,” stāsta Raitis un labprāt ir gatavs arī “Dzirksteles” lasītājiem izstāstīt dažas omulības no savas dzīves.
Pārkāpumu burtnīca
“Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados mācījos Rankas pamatskolā, kā jau skolnieki mēs bijām arī palaidņi, bet kulturālāki, nekā ir šodien. Katrā klasē bija ieviesta burtnīca, kurā skolotāji uzskaitīja skolēnu pārkāpumus stundās un ārpus tām. Ja bija ierakstīti vairāk nekā trīs pārkāpumi, tad vainīgajam nedēļas beigās par sodu bija jāveic kāds darbs. Burtnīcas bieži vien pazuda. Tā notika arī ar mūsu klases pārkāpumu burtnīcu, jo tajā bija sakrājies pārāk daudz nerātnību. Sākās liela izmeklēšana, lai noskaidrotu, kurš vainīgs. Mūs, zēnus, iesauca skolotāju istabā un nostādīja vienā rindā. Tolaik mācību daļas vadītājs bija Arvīds Pupons, kuru vēl joprojām uzskatu par savu vislabāko skolotāju. Viņš pārējiem skolotājiem stāstīja, kādu lielu noziegumu esam pastrādājuši – pazaudējuši tik vērtīgu burtnīcu. Mans klasesbiedrs Māris Zīlītis it kā starp citu gluži nevainīgi teica: “Nu, kas tad tur pazudis, tikai 20 kapeikas!” Toreiz burtnīca maksāja 20 kapeikas. Atlika Mārim to pateikt, kā Pupons pielēca kājās, paķēra pildspalvu un svieda to pret galdu tā, ka rakstāmrīks sadalījās pa sastāvdaļām. Protams, visi palikām par sodu strādāt pēc stundām. Tolaik tā pateikt, no skolnieka puses bija liela uzdrošināšanās.”
Priekšlaicīgās sardeles
“Pie Rankas stacijas “Pavāriņu” mājās dzīvoja Velta Krieva. Viņas māmuļa bija pie miršanas. Tas bija laiks, kad veikalā neko nevarēja nopirkt, reizi nedēļā labākajā gadījumā atveda dažus desas līkumus, kādu sardeļu kilogramu. Nezinot, kurā dienā māmuļa mirs, Veltai tomēr bija bēda, kā bēru galdu uzklāt, jo laukos nebija tā pieņemts, ka bēru mielasta galdu klāj ēdnīcā, viss notika mājās, tāpēc mirējas meita Rankas veikalā iegādājās vairākus kilogramus sardeļu, lai gan mamma, būdama ļoti švaka, tomēr vēl bija dzīva. Velta man stāstīja, ka nopirkusi sardeles un nolikusi pagrabā, būšot ko bēru viesus cienāt, bet mamma kā nemirst, tā nemirst. Sardeles pagrabā stāvēja piecas sešas dienas. Arī mēs dabūjām tās ēst, tikai nākamajā dienā dažiem ēdējiem radās problēmas ar vēderu.”
Neparedzama situācija
“Manā izvadītāja dzīvē bija kāds drausmīgs gadījums, ko atminoties tikai šodien spēju pasmieties. Tolaik jau dzīvoju Kalnienā un Stāmerienā man vajadzēja uz kapiem izvadīt vecu māmuļu. Aizgājējas mājās tuvinieki bēriniekiem, kā pieņemts, bija uzklājuši brokastu galdu. Parasti pirms bērēm alkoholu nedeva, iedzeršana notika, atgriežoties no kapsētas, bet skatījos, ka aiz lielības vai neziņas tuvinieki cēla galdā pudeli pēc pudeles. Vīri jau iesiluši, domāju – nebūs labi, laikam šodien nekas no tām bērēm nesanāks. Beidzot ieminējos: “Ja jums ir doma šodien apglabāt aizgājēju, tad vajadzētu posties kapsētas virzienā!” Visi cēlās no galda, cēla zārku ratos, jo līdz mājām ar automašīnu nevarēja iebraukt. Nesteidzīgi atkļuvām līdz Stāmerienas kapsētai. Tiktāl – viss kārtībā. Nesēji arī puslīdz turējās. Sākām laist zārku kapā, bet viens no nesējiem saguris, nespēja tik stingri dvieli noturēt un tas izšļuka viņam no rokām. Zārks apmetās otrādi, un mirēja izkrita no tā. Pirms tam gan viņa, gan zārks tika rūpīgi sasegts ar rakstainām segām, tas viss tagad samudžinājās. Bērēs bija uzaicināti muzikanti no Alūksnes, tie tik spēlēja. Redzot, ka mirēja izgāzta no zārka, metu viņiem ar roku, lai pārtrauc spēlēšanu, bet viņi domāja, ka spēlē pārāk klusi, piepūta vaigus un rāva meldiju vēl skaļāk. Nu metu rokas krustā gluži kā brāļi Kokari, lai taču saprot, ka nevajag spēlēt. Mūzika apklusa, bet pa to laiku, redzot notikušo, noģība aizgājējas meita. To aizstiepa aiz koka un palīdzēja atgūt samaņu. Visi sāka rakņāties somiņās un kabatās pēc zālēm. Ko man tagad darīt? Domāju, jālaižas projām, bet skatos, ka uz ceļa pusi ir pamatīga krauja, notenterēšu pa to lejā un vēl kāda mašīna mani sabrauks. Viens no bēriniekiem sacīja, lai ber kapu ciet. Teicu, ka tā gan nevar darīt. Nekas cits neatlika, kā vīkstīt mirēju laukā no segām, pa daļām no kapa izcelt zārku. Kad viss bija sakārtots, laidām zārku kapā no jauna. Toreiz nevienam smiekli nenāca.”
Govs virtuvē
“Rancēnieši krietnu laiku atminējās kādas kāzas, kurās pazuda un atkal atradās govs. Es jau arī neesmu nekāds rātnais bijis. Manam draugam, kurš jau atdusas kapsētā, Guntim Pētersonam bija kāzas. Bija vēla nakts, viesi devušies pie miera, arī saimnieces beigušas rosīties. Mēs ar līgavaiņa kaimiņu Andri nolēmām, ka jāaizbāž skurstenis, kā jau kāzās mēdz darīt. Nevienam īpaši negribējās kāpt uz jumta kores. Nolēmām uzlīst bēniņos un paraudzīt, vai tur skurstenim nav kāda atvere, kur varētu sabāzt lupatas, lai plīts nevilktu. Andris, būdams jaunāks, pakāpās augstāk, kaut ko tur darbojās, bet tad novēlās uz grīdas un palika guļot. Uzstutēju augšā un teicu, ka jādomā kaut kā citādāk saimniecēm ieriebt labā nozīmē. Netālu no kāzu mājas atradās lopu ferma. Teicu, zini Andri, ievedīsim govi ķēķī. Aizgājām uz kūti, atsējām lopiņu, krietns laiks pagāja, kamēr pierunājām, lai viņš nāktu mums līdzi. Ievedām govi virtuvē, piesējām, bet paši aizgājām nosnausties pagrabaugšā. Rītā nāca slaucējas uz kūti un ieskatījās, ka vienas govs trūkst. Nu visādi sprieda, kur lopiņš palicis, abas gandrīz vai sastrīdējās. Tikai tad, kad ieradās saimnieces un ieraudzīja virtuvē govi, viss atklājās. Trakums bija liels, jo nabaga lopiņš bija pārbijies un pieskādējis virtuvi.”
Kukurūza kvadrātligzdās
“Kolhoza laikā piedzīvoju tā saukto kukurūzas ēru. Kukurūzu obligāti vajadzēja sēt kvadrātligzdās. Rankā kolhoza “Rīts” pirmais priekšsēdētājs bija Pēteris Brenčs. Tolaik kukurūzas sēšanai izmantoja zirgvilkmes graudu sējmašīnas. No Gulbenes rajona partijas komitejas atbrauca pilnvarotais instruktors, lai pārbaudītu, kā notiek pavasara sēja obligātajās kvadrātligzdās. Pilnvarotais skatās, ka kukurūzas graudi no sējmašīnas birst rindās nevis kvadrātos, un aizrāda. Pēteris, būdams humora vīrs, lēnīgi instruktoram saka:”Rajona priekšniek, nāciet man līdzi un paklausieties, kā sējmašīna tikšķ.” Sējmašīnas ratiem griežoties, ik pēc brīža bija tāds knikšķis. “Redziet, kad tas tikšķiens, tad kukurūzas grauds iekrīt zemē un sanāk kvadrāts.” Tā Pēterim izdevās apmuļķot instruktoru. Viņam varēja piestāstīt visādas muļķības, jo pilnvarotais no lauku darbiem neko nesajēdza. Kā sējām kukurūzu taisnās rindās, tā sējām.
