Laikam jau pirmais, kas ienāk prātā, dzirdot Baldones vārdu, ir Baldones kūrorts. Un tas arī saprotams, jo sēravota brīnumainās spējas vilināt vilināja uz Baldoni tūkstošiem atpūtnieku un slimnieku. Jau 15.gadsimtā tur esot uzturējies Livonijas ordeņa mestrs, bet Rīgas augstmaņi sēravotu dēvējuši par Jaunības avotu. 1935.gada 7.septembrī kūrortu un sēravotu apmeklējis arī tālaika Latvijas valsts Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Uzkalniņā pie ozola, kur K.Ulmanis uzrunājis tautu, atrodas piemiņas akmens.
Spožums un posts
Par kūrorta dibināšanas laiku uzskata 1795.gadu, kad Mercendarbes muižas īpašnieks barons K. fon Līvens uzbūvēja pirmo vannu māju. Oficiālu atļauju ārstniecības iestādes izveidošanai Krievijas impērijas cars Pāvils I izdeva 1797.gada 25.septembrī. Tas arī uzskatāms par Baldones kūrvietas dibināšanas datumu, pēc kura sākās ievērojami Baldones dziedniecības vietas labiekārtošanas darbi. Tā Baldones kūrvieta ir kļuvusi par Baltijā vecāko un vienu no slavenākajām un lielākajām Eiropā.
Diemžēl pēc Padomju Savienības sabrukuma beidza pastāvēt arī Baldones sanatorija. Kā daudz ko Latvijā arī to privatizēja, bet diemžēl tā arī neatjaunoja. Bet sēravots gan joprojām iztek no pazemes un iespēja pagaršot dziedniecisko ūdeni ir ikvienam. Senāk virs avota bijusi ķirzaciņas skulptūra, bet tagad palicis vien nosaukums “Ķirzaciņa”. Virs avota ir uzcelts paviljons. Objekts ir iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Avota ūdens ir bezkrāsains, dzidrs, taču ar rūgtenu piegaršu un stipru, olām raksturīgu smaržu, kas jūtama jau pa gabalu. Tieši šīs smakas dēļ vēlme pagaršot ūdeni nerodas, tomēr kūrorta laikos sērūdeni dzēruši, izmantojuši skalošanai, inhalācijām un ārstnieciskās fizkultūras nodarbībām baseinā. Sērūdens vannas izrakstīja, ja bija nervu sistēmas un sirds-asinsvadu, ādas, ginekoloģiskās un citas kaites. Kuņģa un zarnu slimnieki šo ūdeni dzēra. Astoņas reizes dienā sanatorijas iemītnieki nākuši uz parku, lai izdzertu glāzi sērudens, kā izrakstījis ārsts. Sēravots atrodas Ceriņu parkā – 1985.gadā pie sanatorijas iestādīja ceriņus, košumkrūmus un puķes. Vēlāk uzstādīja piemiņas akmeni sēravotam. Turpat zālājā sēž arī divi akmens putni.
“Varenais Šmits” un pilis
Braucot uz Riekstukalnu, pa ceļam ievēroju ļoti skaistu koku aleju. Izrādās, krāšņā simtgadīgo liepu aleja ved uz Mercendarbes muižu. 132 liepas (katrā pusē 66) viena kilometra garumā iestādītas 1894.gadā. Pati muižas ēka ne ar ko īpaši nepārsteidz, taču par augstvērtīgu vēstures mantojumu un valsts nozīmes kultūras pieminekli atzītas 18.gadsimta rokoko stila ozolkoka ārdurvju vērtnes. Muižā gan iekšā netiku – ja vēlas muižu apskatīt no iekšpuses, tad ekskursija jāpiesaka iepriekš. Muižā tiek rīkoti svinīgi pasākumi, koncerti un semināri, kā arī tiek piedāvātas naktsmājas viesiem.
Īpašs objekts Baldonē ir Latvijā vienīgā profesionālā observatorija, kurā atrodas lielākais teleskops Baltijā, ko sauc par “Vareno Šmitu”. Ar Šmita teleskopu novēro zvaigznes un Zemei bīstamos objektus – komētas un asteroīdus. Diemžēl arī observatorijā stundu ilgā ekskursija jāpiesaka iepriekš, ja ir vēlme aplūkot teleskopu un paviljona kupolu kustībā. Interesanti, ka Baldones observatorijā esot novērots – skatoties uz zvaigznēm, cilvēki parasti smaidot.
Netālu no observatorijas atrodas Riekstukalns, kas ir populārākais un lielākais slēpošanas komplekss Baltijā. Šeit izveidotas 13 dažādas sarežģītības trases 170-350 metru garumā slēpotājiem un snovbordistiem, tāpat arī snovparks, borderkrosa trase un iesācēju kalniņš. Distanču slēpotājiem izveidota apgaismota trase, kas piemērota gan klasiskajam slēpošanas stilam, gan slīdsolim. Ir slaloma, snovborda un distanču slēpošanas inventāra noma, instruktoru pakalpojumi un inventāra apkope. Arī citos gadalaikos tur notiek dažādi sporta pasākumi, piemēram, populārie skrējieni.
Meklējot sēravotu, ieraudzīju ļoti skaistu koši baltu pasaku pili. Izrādās, tā 1901.gadā celta kā virsmežziņa Mickeviča medību pils. Tā vienmēr bijusi baltā krāsā, tāpēc to sauc par Balto pili. Par to esot dažādi nostāsti, leģendas un pat spoku stāsti. Blakus ēkai aug eksotiski koki – dižegles, ciedru priedes, Mandžūrijas korķkoki, sudrabegles un sarkanie ozoli. Žēl, ka lapas vēl nebija izplaukušas. Kādreiz pilī bijis 1. pasaules kara hospitālis, tad tuberkulozes pansija un kara štābs, pēc tam viena no sanatorijas ārstniecības nodaļām, kolhoza kopmītnes, kā arī svinīgu pasākumu zāle. 1985.gadā pils kļuvusi par mājvietu Baldones mūzikas skolai, 1993.gadā – arī mūzikas pamatskolai, bet 1994.gadā Amerikā dzīvojošais virsmežziņa Mickeviča mazdēls ar sievu, kuri abi ir mūziķi, ēku novēlējuši mūzikas pamatskolai. Diemžēl pils vēsturiskais interjers neesot saglabājies, bet ārējais skaistums ir pārsteidzošs!
