2004. gada 1. maija rītu, kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā, atceros ļoti labi. Ar darba kolēģiem biju ekskursijā un nakti pārlaidām Ķoņu dzirnavu viesu namā, kas ir pie Rūjienas. Maija rītā dzirnavu saimnieki nolēma karoga mastā pacelt zili zvaigžņoto Eiropas Savienības karogu, bet izrādījās, ka uzvilkšanas mehānismam skrūve bija nosprūdusi. Sagadījās tā, ka palīdzēju ķibeli novērst, un man tika tas gods uzvilkt karogu mastā. Un tā bija dīvaina sajūta – savā zemē pacelt karogu, kas nav mūsu zemes karogs, un līdz šim bija redzēts tikai ekskursijās Spānijā vai Itālijā.
Arī es toreiz sapņoju, ka pavisam drīz, pārskatāmā nākotnē, dzīvosim kā turīgajos rietumos, bet īstenība izrādījās sarežģītāka. Nācās apsvilināties krīzes laikā, nācās saprast, ka arī rietumos ne vienmēr iet spoži, ja padomā par Grieķijas ķibelēm vai faktu, ka gandrīz puse jauniešu Spānijā ir bezdarbnieki. Bet no otras puses – šajos mēnešos es atsāku strādāt 200 gadus vecajā koka ēkā – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā -, kas ir satriecoši skaisti rekonstruēta ar milzīgu Eiropas finansējumu un izvirzīta Latvijas arhitektūras gada balvai. Ar Eiropas finansējumu mana skola gadu gaitā ir iegādājusies labāko aprīkojumu, sākot ar interaktīvajām tāfelēm līdz profesionāliem darbagaldiem, un audzēkņi saņem Eiropas sociālā fonda stipendijas. Kā tēlnieks esmu veidojis dinozaurus Latvijas Dabas muzejam kāda Eiropas projekta ietvaros, par Eiropas līdzekļiem braucis uz dažādām valstīm paaugstināt savu skolotāja kvalifikāciju.
Es zinu, ka cilvēki aizbrauc no Latvijas. Manu skolu beigušie audzēkņi arī dodas uz ārzemēm un es, kurš pats ir mācījies ASV un piecus gadus dzīvojis ārpus Latvijas, to viņiem silti iesaku darīt. Mani jaunieši šobrīd mācās prestižākajās Eiropas augstskolās un veido starptautisku karjeru, arī šī iespēja viņiem ir dota, pateicoties ES pasei. Jā, viņi nav Latvijā, bet šie jaunieši ir globālajā asinsritē, viņi mācās kopā ar citu valstu studentiem un piedalās jaunas pasaules veidošanā. Daļa neatbrauks atpakaļ, bet es uz to skatos citādāk, proti, var gadīties tā, ka kāds no maniem audzēkņiem kļūst par atzītu zinātnieku un savā Beļģijas vai citas valsts laboratorijā sintezēs zāles, kas var palīdzēt man vecumdienās. Ir ļoti iespējams, ka kāds no audzēkņiem piedalīsies jaunu datorprogrammu izstrādē, ko es lietošu un kas man atvieglos darbu. Mūsdienu atvērtā pasaule ir ļoti cieši saistīta – latvieši brauc uz Īriju, īri uz Ameriku, bet amerikāņi brauc atpakaļ uz Eiropu, arī Latviju.
Turklāt pēdējie notikumi Ukrainā pierāda, ka mēs esam pareizi un laikus izmantojuši vienīgo jēdzīgo iespēju, iestājoties Eiropas Savienībā. Labāk bez vīzas aizbraukt ekskursijā uz 27 valstīm, nevis būt drūmajos Krievijas apskāvienos, kur nupat jau arestē cilvēkus, kas demonstrācijās iet ar baltiem, neaprakstītiem plakātiem.
Tomēr ir viena lieta, kas man pietrūkst un pietrūks – mūsu lati. Tie bija daudz skaistāki par jauno naudu. „Eirīši“ ir tādi krāsaini papīrīši, kas nekādu prieku skatienam nerada. Man pietrūkst zaļais, kuplais ozols, Daugavas skats, saulītes ornaments uz piecu latu banknotes un saktas motīvs uz desmitnieka. Ak jā, uz simtnieka bija Lielvārdes josta, bet uz divlatnieka govs ar mākoņiem. Atceraties? ◆
