Ekonomikas procesi savā ziņā ir viena spītīga lieta – tos nevar skaidrot un “tulkot” tikai kā pozitīvus vai negatīvus, tos nevar apskatīt atrauti citu no cita. Viss jāskata kopsakarībās.
Ekonomikas procesi savā ziņā ir viena spītīga lieta – tos nevar skaidrot un “tulkot” tikai kā pozitīvus vai negatīvus, tos nevar apskatīt atrauti citu no cita. Viss jāskata kopsakarībās.
Pašlaik kā pozitīvu faktu mēdz minēt, ka Latvijas ekonomiskas izaugsme ir viena no straujākajām Eiropas Savienībā. Taču šī rekordstraujā izaugsme kopā ar ilgstoši augsto inflāciju diemžēl nebūt nav laba kopsakarība un izraisa bažas ekonomikas analītiķos, jo var radīt ļoti nepatīkamas sekas nākotnē. Par to jau tagad tautsaimniecībā liecina vairāki faktori – darbaspēka izmaksas apsteidz produktivitātes pieaugumu, strauji kāpj patēriņa cenas, joprojām strauji aug izsniegto kredītu apjoms, sakarsis nekustamā īpašuma sektors un citi faktori.
Savulaik priecājāmies, ka Latvijā ir labi nosacījumi, lai ārvalstu investori šeit izvietotu savas ražotnes, jo ir salīdzinoši zemas ražošanas izmaksas un augsti kvalificēts darbaspēks. Šīs priekšrocības arī tika novērtētas un Latvijai piesaistīja citvalstu uzņēmēju interesi, kas šeit ieguldīja līdzekļus ražošanā vai pakalpojumu sniegšanā. Taču, tautsaimniecībai sekmīgi attīstoties, no gada gadā aug arī ienākumu, cenu un izmaksu (tajā skaitā darbaspēka izmaksu) līmenis. Savukārt tas nozīmē, ka ar laiku zaudēsim līdzšinējās priekšrocības, kuras sākotnēji tika akcentētas.
Latvijas rūpniecības attīstība ir tiešā veidā saistīta ar spēju konkurēt eksporta tirgos – uzņēmēji apliecina, ka vietējais tirgus ir pārāk šaurs gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan pagaidām arī pirktspējas ziņā. Bet konkurētspēju visnegatīvāk ietekmē augstais inflācijas līmenis un ar to saistītais ražošanas izmaksu kāpums.
Patēriņa cenu kāpums jau ilgstoši ir pārāk augsts, un pat, ja kādu mēnesi inflācija pazeminās, pēc tam tā atkal kāpj. Kā atceramies, vēl aprīlī inflācija bija 6,1 procents, bet maijā – 7,1. Pašlaik tā ir tikpat augsta kā pirms gada (jūnijā – 6,3 procenti). Un diemžēl tas jau skar Latvijas spēju konkurēt ārējos tirgos – kopš gada sākuma izvedamo preču apjoms pastāvīgi samazinās, aprīlī pat nonākot zemākajā līmenī kopš 2003.gada. Piedevām, Latvijā eksporta pieaugums jau tā ir mazākais starp Baltijas valstīm. Bažas rada arī tas, ka uz galveno mūsu eksporta tirgu – Eiropas Savienības valstīm, it sevišķi vecajām Eiropas Savienības valstīm, – pieprasījums pēc mūsu precēm ir samazinājies. Uz NVS valstīm tas pagaidām ir apmierinošs.
Tā kā Latvijā cilvēkiem ir vairāk naudas, ko viņi vēlas iztērēt jau šodien un tepat, joprojām strauji aug pieprasījums pēc visdažādākajām precēm. No vienas puses, tas izsauc būtisku preču ieveduma kāpumu, bet, no otras – uztur augstu inflācijas līmeni un, kā jau teikts, tas nelabvēlīgi ietekmē valsts konkurētspēju ārējos tirgos. Par to, ka Latvijas eksporta lauciņā attīstība nav līdzsvarota – un tāda nebūs tuvākajā laikā -, liecina arī fakts, ka hipotekāro kredītu apjoms pēdējā gada laikā ir gandrīz dubultojies, toties industriālo kredītu apjoms ir pieaudzis vien par piekto daļu. Mēs daudz labprātāk šo proporciju redzētu pretēju, ka naudu aizņemtos ražotāji savu uzņēmumu attīstībai.
Tas nozīmē – jau tagad valsts līmenī jādomā, kā kāpināt ražošanas produktivitāti, kas ļautu paaugstināt konkurētspēju: jārūpējas par saikni starp izglītības sistēmu un darba tirgu, zinātniskās pētniecības piesaistīšanu uzņēmumiem (līdz ar to arī privāto līdzekļu iesaistīšanu zinātnē un pētniecībā), mūsdienīgu tehnoloģiju izstrādi vai iegādi un pielāgošanu. Augstākas kvalitātes produkti ar augstāku pievienoto vērtību ļautu uzņēmējiem konkurēt ārējā tirgū. Jāpatur prātā ekonomikas aksioma, ja neierobežo pārlieku augstu inflāciju – un tāda Latvijā pašlaik ir -, tad tā var izraisīt konkurētspējas kritumu nākotnē. Ar mērķtiecīgu valsts rīcību situācijā, kad tirgus spēki savā gaitā var nenodrošināt sabalansētu attīstību, to var novērst.
