Katru gadu aprīlī plašsaziņas līdzekļi iepazīstina iedzīvotājus ar amatpersonu pērnā gada ienākumiem, kuri nav mazi. Katru gadu, dzirdot vai lasot šo informāciju, iedzīvotājs to salīdzina ar sevi un kārtējo reizi secina, cik nevienlīdzīgi dzīvojam.
Katru gadu aprīlī plašsaziņas līdzekļi iepazīstina iedzīvotājus ar amatpersonu pērnā gada ienākumiem, kuri nav mazi. Katru gadu, dzirdot vai lasot šo informāciju, iedzīvotājs to salīdzina ar sevi un kārtējo reizi secina, cik nevienlīdzīgi dzīvojam.
Pagājušajā nedēļā televīzija iepazīstināja skatītājus ar to, cik pelna augstās amatpersonas, piemēram, “Latvijas kuģniecībā”, politiķi. Tas, ka Ventspils pašvaldības vadītājs vienā gadā spēj nopelnīt
3,4 miljonus latu, vienkāršajai tautai vispār šķiet neiedomājami. To uzzinot, daudzi pie sevis nodomā: “Ko gan es ar tādu naudu darītu?” Vienkāršā cilvēka sāpināšanai, kurš mēnesī pelna simts latus vai nedaudz vairāk, pietiek ar to, ka viņš uzzina, ka valstī ir daudz tādu cilvēku, kas mēnesī pelna vismaz tūkstoti latu. Turklāt tādu algu saņem ne tikai tie, kuriem ir augstākā izglītība un kompetence pienākumu pildīšanā.
Dažas Latvijas amatpersonas pat demonstrē talantu paralēli valsts vadīšanai veikt finanšu darījums, tā vairojot personisko mantu. Šāds talants Latvijā piemīt tikai nedaudziem, piemēram, satiksmes ministram Aināram Šleseram. Viņš pērn nopelnījis 2,5 miljonus latu. Lai arī viņam pārmet darījumus, kas ir kā aizsegs kukuļu ņemšanai, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs joprojām vēl nav ticis galā ar iepriekšējā gadā iesniegto A.Šlesera deklarācijas pārbaudi. Tā vien šķiet, ka satiksmes ministrs gādā vien par to, lai vienkāršajai tautai būtu pieejamas pēc iespējas lētākas aviobiļetes uz Īriju – lai ikviens varētu komfortablos apstākļos aizbraukt peļņā … Skumji.
Protams, rajonu pašvaldību politiķu ienākumu apmērs reti līdzinās tam, ko pelna Rīgā, tomēr nereti tie vietējās pašvaldībās ir ienesīgākie amati. Jautājot, vai cilvēkiem interesē amatpersonu ienākumi, lielākā daļa atzīst, ka neinteresē. Pat labāk tos nezināt, lai sevi nesāpinātu. Ir daudz cilvēku, kas diendienā strādā fiziski smagu un grūtu darbu, arī sievietes, pretī par to saņemot nedaudz vairāk par minimālo algu, nemaz nerunājot par nomaksāto nodokļu apmēru un sevis nodrošināšanu vecumdienās.
Vienkāršajiem cilvēkiem arvien mazāk laika atliek sev, jo visi ir aizņemti ar naudas pelnīšanu, lai varētu nodrošināt ģimeni. Nesen nācās dzirdēt neizpratni, pārmetumu sabiedrībai, ka cilvēki par maz sportojot. Tam var piekrist, bet kur lai cilvēks, kas ir spiests dienā strādāt vismaz trīs stundas ilgāk par noteikto darba laiku, rod sevī spēku sportot? Ieteikums, ka vajag meklēt citu darbu, te laikam nebūs īsti vietā, ņemot vērā, ka reģionos nav darba vietu pārpalikuma. Ko darīt?
