Cik vien atceros, mūsu politiķi runājuši par reformu nepieciešamību. Ja neskaita zināmos krīzes gadus, tad pārējā laikā nekas būtiski nozīmīgs mūsu valstiskajā satvarā nav noticis. Jo vienmēr visiem ierosinājumiem sekojuši nikni protesti, un beigu beigās izrādās, ka daudziem ir labi tā, kā ir.
Arī pašlaik redzam, cik karsti ķīviņi kā negaisa mākoņi savilkušies ap divu augstskolu apvienošanas ideju. Tad man nāk prātā, ka tā augstskola, ko esmu kādreiz absolvējis, saucās Rīgas pedagoģiskais institūts. Liekas, pēc manis bija vēl viens izlaidums, bet pēc tam mūsu institūts pilnā apmērā tika iekļauts Universitātes sastāvā. Partijas centrālkomiteja nolēma, Ministru padome apstiprināja, un ministrija īstenoja. Nekādu protestu. Bet tagad, lūk, demokrātija…
Šāda veida pārveides mēdz saukt par strukturālajām reformām. Ar kaut ko tādu var nodarboties valdības tikai tad, ja vēlēšanas vēl aiz kalniem.
Cita lieta ir pašlaik rosinātā nodokļu reforma, jo šeit tā sauktā vienkāršā tauta saskata sev šādus tādus ieguvumus reālas naudas izteiksmē. Faktiski līdzīgi ierosinājumi bijuši arī agrāk, bet valdībā pārsvaru guva tie runasvīri, kuriem likās, ka jebkurš nodokļu samazinājums apdraud valsts budžeta ieņēmumus. Un to jau mēs paši vērojam, cik daudz ir to naudiņas prasītāju, ieskaitot mediķu šūmēšanos. Reāli domājot, mediķu prasības nav īstajā laikā, jo budžets tika izstrādāts jau iepriekšējā rudenī, kad arī vajadzēja buntoties. Tagad iespējams iegūt tikai tādu mazumiņu – cik ministrei izdodas sagrabināt.
Pats galvenais cipars, ko redzam Finanšu ministrijas piedāvājumā, ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas no 23 procentiem tiks samazināts līdz 20 procentiem. Ikviens strādājošais tad var redzēt reālu ieguvumu, bet no valstiskā viedokļa svarīgāki ir divi aspekti. Lai nenotiktu turpmāka uzņēmumu reģistrācija Igaunijā, ir nepieciešams kaimiņvalstīs izlīdzināt nodokļus. Turklāt citu valstu pieredze rāda, ka daudzi blēdīties pieradušie uzņēmēji čaklāk sāk maksāt samazinātos nodokļus, būtisks ieguvums attiecas uz reinvestēto peļņu.
Būtiski arī tas, ka gan strādājošajiem ar zemu atalgojumu, gan pensionāriem tiek paaugstinātas ar nodokli neapliekamās summas, un tad ieguvēju pulks būs visai krietns. Mani tikai izbrīna, ka lielo algu saņēmēju nelielais pulciņš tiek īpaši samazināts, jo, lūk, agrākais 23 procentu ienākumu nodoklis tikšot saglabāts tiem, kuru gada ienākums pārsniedz 45 000 eiro. Pat ministru algas šādus ienākumus nenodrošina. Bet tiem, kas pieraduši grozīt lielākas summas, laikam grūti novērtēt realitāti.
Mani pārsteidz, ka no dienaskārtības pazudis jautājums par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu pašražotajiem dārzeņiem un augļiem. Var jau būt, ka kaut kur Briseles daudzajos gaiteņos to uzskatītu par protekcionismu, ko liberālie globalizācijas pielūdzēji nikni apkaro. Bet šāds protekcionisms nozīmē tikai to, ka Latvijas dārzkopjiem rodas līdzvērtīgākas iespējas konkurēt ar tiem citu valstu ražotājiem, kuri strādā siltāka klimata apstākļos. Bet valsts interesēs jebkurā gadījumā no svara tas, lai nauda no veikalos vai tirgos pārdotajām precēm paliktu tepat Latvijā, nevis kā līdz šim, kad miljoni aizplūst uz Poliju, Nīderlandi, Spāniju vai Turciju.
Pagaidām visgrūtsirdīgāk nodokļu reformu pieteikumu uztver pašvaldības, kurām draud sarukt budžeta ieņēmumi. Nav redzami reāli piedāvājumi, lai šādu netaisnību novērstu, kaut gan visvairāk šobrīd neapmierinātību pauž tieši bagātākās pašvaldības – Rīga un Ventspils. Arī valsts kopbudžeta ieņēmumi nākamajā gadā draud samazināties, un tad Saeimā ies spalvas pa gaisu, jo vajadzēs atrast finansējumu gan bruņotajiem spēkiem, gan medicīnai un izglītībai. Acīmredzot būs jāaizņemas bankās, bet tas nebūtu pats sliktākais variants, jo kopumā nodokļu reforma sola iekustināt tautsaimniecības straujāku izaugsmi, kas nākotnē budžeta problēmas līdzsvaros.
Reformu piedāvājumā es neredzu īstu risinājumu tiem vecajiem cilvēkiem, kuri dzīvo patiesas nabadzības apstākļos. Visai bieži redzam vecas un salīkušas tantiņas, kuras, uz spieķa balstoties, knapi aiziet līdz veikalam, kur nopērk vienu baltmaizes batoniņu. No reizes uz reizi tas ir vienīgais pirkums, un katrs cents ar salīkušiem un drebošiem pirkstiem tiek rūpīgi aptaustīts. Ko šādi cilvēki ēd vēl bez maizes kukulīša? Nekādi sēņotāji vai dārza kopēji viņi nav, no mazās pensijas varbūt tikai par komunālajiem rēķiniem samaksā. Nedomāju, ka šajos gadījumos pietiek ar Sarkanā Krusta sagādātajām pārtikas pakām. Šie ļaudis neprotestē, pie Saeimas piketus nerīko, bet varasvīriem un sievām tomēr derētu padomāt arī šajās kategorijās.
Kopumā paredzētā nodokļu reforma tiek uzņemta labvēlīgi, un līdz rudenim pārāk skaļi iebildumi maz ticami. Bet es jau tagad paredzu, ka 2018.gada budžeta pieņemšanas laikā atradīsies viens otrs darbonis ar ietekmīgu balsi, kurš būs sarēķinājis, ka reforma nav izdevīga tieši viņam, un tad tikai sāksies jauna “mikrouzņēmumu” sāga. Tas ir neizbēgami. Par šo tēmu visprecīzāk izteicies mums labi zināmais un nemirstīgais piebaldzēns Ķencis. Lūk, viņa konstatējums: “Un tie četri zemes vēji pūš, kurp katrs grib, lai nāk no kura stūra kurš nākdams mūsu iznīcības un raudu ielejā.” Ierosinu šo citātu pārlasīt reizes septiņas, un jūs konstatēsit, ka tajā visi vārdi rakstīti zelta burtiem.
