Maruta Blumberga: problēmas jārisina, neaizmirstot par cilvēcību.
Maruta Blumberga: problēmas jārisina, neaizmirstot par cilvēcību
Gulbenes pamatskolas direktore Maruta Blumberga šajā nedēļā svinēja skaistu dzīves jubileju. Pati smej, ka sirdī vēl joprojām nav noticējusi, ka nu viņas dzīve mērāma pusgadsimta garumā.
“50 gadi – tas tiešām ir pusgadsimts. Jau vēsturiska lieta,” smejot piebilst M.Blumberga.
Neviens dzīvi nav nodzīvojis bez ceļā pamestiem klupšanas akmeņiem, bez sāpēm, skumjām, priekiem un uzvarām. “Dzīvē viss ir līdzsvarā – uzvaras mijas ar zaudējumiem, veiksmes ar neveiksmēm. Šīs nemitīgās pārmaiņas veido mūsu dzīvi. Man nepatīk mētāties no vienas darbavietas uz citu. Es pieķeros cilvēkiem un lietām. Vienalga, vai tajā vietā man ir labi vai slikti, es tur palieku,” secina M. Blumberga.
Gulbenes pamatskola viņai ir īpaši mīļa. Mācījusies tajā no 1. klases. Tieši tur izjutusi, cik īpaša ir skolotāja profesija. “Varbūt kādam, kam šī skola ir sveša, šķiet, kas tajā ir tik skaists? Šai skolai piemīt īpaša gaisotne, par to liecina kaut vai absolventu salidojumi. Viņiem Gulbenes pamatskola un tās liktenis nav vienaldzīgs. Lai arī reizēm mēdz būt domstarpības, tomēr es uzskatu, ka visas problēmas jārisina cilvēciski, lai gan mūsdienās cilvēcību vairs neņem vērā. Tagad visam pamatā ir vara, nauda un ietekme. Man tas nekad nav bijis pieņemami. Varbūt tādēļ reizēm esmu palikusi zaudētājos? Bet es negribu nodot savu sirdi un pārliecību, tās vērtības, kuras esmu pieņēmusi dzīvē kā vissvarīgākās,” domā skolas direktore.
Kad M.Blumberga studēja Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, liktenīgas nejaušības dēļ no toreizējā Rēveļu pamatskolas direktora – Nikolaja Stepanova – saņēma aicinājumu nākt strādāt uz Rēveļu pamatskolu.
Radās iespēja pēc studijām atgriezties mājās, kas bijis Marutas stingrs lēmums. Pirmajā skolā nostrādātie nepilni divi mēneši joprojām viņas atmiņā saglabājušies kā jauki mirkļi, kas sirdi pamielo tad, kad skumji. Nākamā darba vieta M. Blumbergai bijusi Gulbenes pamatskola. Kopš 1986. gada viņa ir skolas direktore. “Atgriezties savā skolā ir nedaudz dīvaini. Bijušie skolotāji kļūst par kolēģiem. Jutu iekšēju bijību, kā viņus uzrunāt? Man vienmēr ir paticis cilvēkus saukt vārdā, uzrunāt uz “tu”, jo tas skan siltāk, cilvēks tad vairāk atklājas,” domā M. Blumberga.
Viņa ir pārliecinājusies, ka pilsētā palielinās bezdarbnieku skaits, dzīves līmenis daudziem ir zems. Skolā var just, ka daudziem skolēniem vecāki ir bez darba, vai arī tikai viens no viņiem ir naudas gādātājs. Daudzi ar direktori nāk izrunāties. “Es viņus uzklausu un mēs mierinām cits citu. Bet ir lietas, kuras es varu tikai uzklausīt, bet nespēju palīdzēt. Daudzi jaunie vecāki, kam pietiek enerģijas un spēka, aiziet prom no Gulbenes. Es domāju, ka mūsu pilsētā un rajonā ar laiku samazināsies inteliģento cilvēku skaits tikai tādēļ, ka šeit nav darba iespēju. Arī pārrunājot nākotnes iespējas ar skolas absolventiem, viņi atzīst, ka nevēlas atgriezties Gulbenē,” secina M. Blumberga.
Pēc ilgāka laika atsāk sportošanu
Marutai vienmēr paticis sports, īpaši – volejbols. Jau tad, kad viņu kā mazu meiteni rajona sporta skolas treneris aicinājis spēlēt un ieintriģējis. Ilgus gadus viņa volejbola spēlēšanai bija pateikusi ardievas un guva prieku, ka ar šo sporta veidu nodarbojās viņas abas meitas – Marika un Aiga. “Uzņēmības un laika trūkuma dēļ volejbolu biju atstājusi. Bet šogad es tajā atgriezos. Kopā ar četrām sportistēm – seniorēm piedalāmies “Volejbumā”. Ir būts trijos posmos, kuros gūtas gan uzvaras, gan piedzīvoti zaudējumi. Ne jau uzvara ir galvenais, bet gan izkustēšanās. Ir diezgan grūti iziet uz laukuma, jo ir sajūta, ka par tevi smiesies. 50 gadi un spēlē volejbolu? Bet spēlēs ir patīkama atmosfēra, un tās mani uzmundrina,” atzīst skolas direktors.
Sports daudz viņai mācījis. Lai arī viņa bijusi uzcītīga skolniece un ar atbildību gājusi uz treniņiem, volejbola spēles bez uzvarām sagādāja arī asaras. Kādreiz dzirdēti pārmetumi no komandas biedriem. “Ja esi tuvu uzvarai un tavas kļūdas dēļ tā iet secen, tad ir jādzird pārmetumi. Bet man vienmēr patika, kā mēs to izrunājām. Neviens jau neiet uz laukuma, lai iegāztu citus. Tā ir komandas spēle, kur vērā jāņem ne vien gribēšana, bet arī veiksme. Arī darbs skolā ir komandas darbs un arī tur jāmāk sadzīvot un izrunāt visu, kas nomoka,” domā M. Blumberga.
Ja bērnam neveicas, jāmēģina palīdzēt
Viņa stāsta, ka skolā ir bērni, kas vēlas mācīties, bet nespēj, viņiem vienkārši neveicas. M. Blumberga vienmēr ir centusies saprast šādus bērnus un pierādīt, ka ar darbu var daudz padarīt. “Šodien nav daudz bērnu, kas to uzklausa, bet, tad, kad paiet vairāki gadi, šie jaunieši citādāk skatās uz dzīvi. Arī tie, kas nevēlējās mācīties. Iespējams, ka nedaudz vainojama arī izglītības sistēma, kas paredz, ka 9. klasi var beigt arī tad, ja atestātā kādā mācību priekšmetā ir viena vai divas balles. Liela daļa skolēnu tādēļ nemaz nevēlējās censties un laboties. Mani priecē, ka nākamgad tā vairs nebūs. Vēl kādam laikam ir jāpaiet, lai skolēns izprastu zināšanu vērtību,” spriež M. Blumberga.
Stundās cenšas uz palaidņiem nedusmoties
Ko daži pedagogi sasniedz ar mīlestību un disciplīnu, to citi ar lielu stingrību. M. Blumbergai nekad nav bijusi pieņemama kliegšana uz bērniem, lai arī viņi reizēm mēdz pateikt tik dzēlīgi, ka sāp ilgi. Tomēr tas ir jāaizmirst, citādāk strādāt nevar. “Man reiz, pirms daudziem gadiem, pirms kāda kontroldarba nācās skaļi norāt divus zēnus. Labojot kontroldarbus secināju, ka to nebija uzrakstījusi meitene, kam bija izcilas latviešu valodas zināšanas. Kad es vēlāk jautāju, kas noticis, ka viņa darbā neparādīja reālās zināšanas, viņa atzina, ka visu kontroldarbu gaidījusi un baidījusies, ka es atsākšu kliegt. No tā laika stundās es cenšos sevi savaldīt, citādāk ir tad, ja pie manis uz kabinetu atved kādu delveri, kas citus fiziski vai ar vārdiem sāpinājis un pazemojis,” atzīst M. Blumberga.
Mājās jāaizmirst skolas problēmas
Viņa nenoliedz, ka agrāk skolas problēmas un stresu pārnesusi arī mājās. Kad redzējusi, ka bērni izdarījuši blēņas, dusmas ņēmušas virsroku. “Nezinu, vai es izmainījos, vai arī bērni un tuvinieki juta, kad var pie manis nākt un kad ne, bet vēlāk šādu problēmu vairs nebija. Es cenšos abas meitas daudz nekontrolēt, lai mācās patstāvību. Ja ir kādi pārpratumi, tad tos pārrunājam. Kad viņas bija mazākas, tad dzīvoja ar domu, ka mamma aizliedz to, ko nedrīkst aizliegt. Tagad viņām rodas pieaugušu cilvēku domāšana,” saka M. Blumberga.
Viņa atzīst, ka dzīve viņu nav lutinājusi. “Kas zina, kādēļ man bija jāpārdzīvo lielas skumjas. Daudz pateicības esmu parādā mammai, māsai un brālim, kas ik dienas mani atbalsta un ir līdzās. Ja es skatos nākotnē, tad lielāko prieku redzu savās meitās. Līdz ar viņām man mīļa kļuvusi mūzikas un sporta skola, arī popgrupa “Mākonīši”. Varbūt, ka viņas nekad nekļūs mūziķes, dziedātājas vai ievērojamas sportistes, bet viņām kā cilvēkiem šīs skolas daudz devušas, kaut vai to, ka viņas ir iemācījušās saplānot laiku. Arī man vienmēr patika iesaistīties dažādās aktivitātēs. Reizēm domāju, kā es tikšu ar visu galā, bet no tā biju ieguvēja,” saka M. Blumberga.
Viņa ir pateicīga Gulbenes pamatskolas un pilsētas domes kolektīvam, citu skolu kolēģiem, visiem tuviniekiem, radiem, draugiem un absolventiem, kas ļāva izjust dzimšanas dienas burvību. To, ka viņa ir mīlēta un cienīta, ka viņa ir vajadzīga.
