Lai arī latvju dainās līgošanas tēma ir cieši saistīta ar alus (bet ne brandavīna) lietošanu, ir tomēr piebilde par mērenības ievērošanu, piemēram, aicinājums: “Dzerat, puiši, pa puskausa!” Tātad – prātīgi! Protams, katrs pats sev ir kungs un situācijas arvien ir bijušas, ir un būs dažādas. Un ne jau mēs kādam tāpēc soģi.
23.jūnijā neviļus biju klāt līdz galam nesaprastā situācijā, kad kādam jaunam puisim bija kļuvis slikti, visticamāk, tāpēc, ka it kā nedēļu bija lietojis alkoholu katru dienu. Tā vismaz zināja stāstīt notiekošā aculiecinieki, ar kuriem sarunājos. Es pati personīgi neredzēju, bet man stāstīja, ka puisis esot skraidījis ap māju, gribējis kauties gan ar pazīstamiem, gan ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, ar kuriem viņam nebija nekāda sakara. Savējie un pilnīgi sveši cilvēki uz ielas centušies puisi nomierināt. Nav izdevies. Trakojošo viņa paša labā (lai nesavāra vēl lielākas ziepes) pie zemes piespieda pilnīgi nejauši, sveši vīrieši. Viņi arī zvanīja “ātrajiem”. Ar pirmo piegājienu “ātrie” neesot gribējuši braukt. Ticis zvanīts vēlreiz, piesolīts par šo situāciju pastāstīt TV raidījumam “Bez tabu”. Galu galā trakojošais taču apdraudēja citus cilvēkus!
“Ātrie” atbrauca. Tajā brīdī garām gāju un piestāju notikuma vietā arī es. Mediķi neko nevarēja izdarīt, jo vīrietis joprojām bija jāvalda. To paveica brīvprātīgais – jauns cilvēks, kurš trakotāju visu laiku turēja piespiestu pie zemes. Mediķi sauca palīgā Valsts policiju. Kamēr gaidījām, runājāmies. Arī es uzsāku sarunu ar nelaimīgo cilvēku, kurš teica, ka viņam neko nevajag, pats tikšot ar sevi galā. Centos iegalvot, ka ir vajadzīga profesionāla palīdzība, ka mediķu rokās viņam kļūs vieglāk. Atbrauca policisti – puisis un meitene. Nelaimīgo aizveda uz ātrās palīdzības automašīnu. Mediķi ilgi ar cilvēku darbojās uz vietas savā speciālajā automašīnā. Dzirdēju, ka “ātro” darbinieks policistiem teica – tālāk mediķi tikšot galā vieni paši. Ātrās palīdzības brigāde aizbrauca, līdzi vedot pacientu.
Es, protams, nezinu, kas īsti par vainu tam cilvēkam bija: vai bija pārdzēris jēgu vai bija kāda cita kaite. Tā ir viņa personiskā lieta. Mani saviļņoja tas, ka apkārtējie – pilnīgi sveši cilvēki – nebija vienaldzīgi, gribēja palīdzēt. Tajā dienā es vēl nebiju nonākusi līdz notikuma vietai, kad vispirms ceļā satiku kādu sievieti, kura man jau stāstīja: “Tur vienam puisim ir palicis slikti. Traka situācija. Cilvēki izsauca ātro palīdzību.” Viņa bija patiesi norūpējusies. Tā nebija klačošanās. Arī pašā notikuma vietā kāds teica, lai nelaimīgo netur tik cieši piespiestu zemei, lai tuvumā esošais nesmēķē blakus, jo tas var vēl vairāk pastiprināt slikto pašsajūtu vīrietim, kurš nespēj valdīt pār sevi. Nebija nosodījuma. Bija tikai iejūtība un līdzpārdzīvojums.
Protams, gribas jau arī atgādināt to, ka svētkos, kad visi apkārt lieto alu vai citus grādīgos dzērienus, ar sevišķu risku saskaras tie, kuri ir atkarīgi no alkohola. Ja zina, ka sāks ar vienu glāzīti un nevarēs apstāties, labāk alkoholu nedzert nemaz. Taču līdz šādam secinājumam ikvienam atkarīgajam ir jānonāk pašam. Citu padomi, visticamāk, nelīdzēs.
