Man laimējās piedzimt gadā, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis, mūžā esmu piedzīvojis vairākkārtējas varas maiņas, strādājis dažādās valsts struktūrās. Katra cilvēka dzīve ir romāna vērta.
“Man laimējās piedzimt gadā, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis, mūžā esmu piedzīvojis vairākkārtējas varas maiņas, strādājis dažādās valsts struktūrās. Katra cilvēka dzīve ir romāna vērta. Lai to izstāstītu, ar dažām stundām ir par maz,” tā sākās saruna ar gulbenieti Albertu Joņinu, sēžot redakcijas telpā, kurā sarunbiedram, strādājot rajona partijas komitejā, atradies darba kabinets.
Alberts vecākiem bijis jaunākais – devītais – bērns ģimenē, viņš vienīgais no piecām māsām un trīs brāļiem ieguvis augstāko izglītību. “Patiesībā mans uzvārds nav Joņins, bet īsti latgalisks – Jonāns. Māsīca, kas dzīvo Kanādā un raksta vēstules, nekad nav uzrakstījusi citādāk. Pie jauna uzvārda tiku tā pārkrievošanas rezultātā. Pirmo reizi aizbraucu uz Preiļiem saņemt pasi. Pirms tam nekur tālāk par mājām nebiju ceļojis, neko redzējis. Atdevu vajadzīgos dokumentus, arī dzimšanas apliecību ar pareizo uzvārdu. Kādu laiku pagaidīju, tad atvērās mazs lodziņš durvīs, tajā parādījās sieviete, kas nikni vaicāja: “Kak tvoja famiļija? Joņin?” Kā zibens sperts strauji atvirzījos no lodziņa, nespēdams pateikt ne vārda. Lodziņš aizcirtās, pēc brīža atkal atvērtās, sveša roka izsvieda pasi. Biju uztraucies, tāpēc pasē neieskatījos. Iestājos Ogres Meža tehnikumā, visiem biju Jonāns, tikai tad, kad tehnikumu beidzu, vajadzēja uzrādīt pasi, bet tajā rakstīts “Joņin”. Tā es negribot biju ticis pie krieviska uzvārda. Kopā skan labi – Joņins un Putins,” smejas Alberts.
Saņem mācību
Stāstot par māti un tēvu, kas abi bijuši analfabēti, tāpēc paraksta vietā vilkuši krustiņu, Alberts runā ar mīļumu. Viņam piedzimstot, māsas bijušas precību gados, tāpēc par brēkuli īpaši nepriecājušās. Alberts izaudzis starp Rušona un Kapiņu ezeru. Pirts atradusies pie viena, bet māja un saimniecības ēkas – pie otra ezera. Nepilna kilometra attālumā no mājas atradusies vairāk nekā 300 gadus vecā no koka celtā Bērzgales baznīca, kas ir vecākā Latgalē. Alberts cītīgi dziedājis baznīcas korī, būdams pārliecināts, ka viss, kas apkārt, ir Dieva radīts.
“Biju ļoti dievticīgs, jo gandrīz katru dienu gāju uz baznīcu. Dziedāju bērēs. Vēl šodien zinu no galvas apstāvēšanas dziesmu vārdus. Viena māsa arī bija ārkārtīgi dievticīga, gandrīz kā mūķene. Viens brālis kalpoja pie mācītāja,” stāsta Alberts un atceras kādu atgadījumu, kura dēļ varējusi ciest visa ģimene.
“Biju augumā mazs puika, bet šiverīgs. Man bija aizliegts kāpt zvanenīcā, tomēr neklausīju, uzkāpu tornī, lai apskatītu tuvāk, kas attēlots uz zvaniem. Pārējiem zēniem, kas stāvēja lejā, saucu, ka nekā cita nav, kā vien bārdaini žīdi. Bija 1942. gads – vācu laiks. Manis teiktais tika paziņots mācītājam. Mani kā kucēnu izraidīja pa baznīcas vārtiem. Tēvu izsauca uz pārrunām. Labi, ka mācītājs mūs nenodeva. Tā dabūju pirmo mācību par mutes palaišanu nevietā.”
Kļūst par ganu
Alberta tēvam savulaik ierādīta jaunsaimniecība līdzenā vietā, kas, ceļoties ūdens līmenim ezeros, applūdusi, tāpēc kaut ko izaudzēt bijis grūti. Viņš par piešķirto aizdevumu uzbūvējis kūti, vecākās māsas vasarā braukušas strādāt pie citiem, lai nopelnītu naudu, ko, atgriežoties mājās, atdevušas tēvam. Ziemā ģimenei vajadzējis iztikt ar to, kas sarūpēts pašu saimniecībā. Ēdienkarte bijusi gandrīz nemainīga – maize un kartupeļi.
“Visgrūtāk klājās 1945.gadā, kad stiprajās lietavās mūsu zeme applūda un neko neizdevās izaudzēt. Togad sēdēju uz mājas sliekšņa un makšķerēju zivis. Tomēr pirmo triecienu saņēmām gadu ātrāk, kad vācieši “nopļāva” labību, bet ikgadējās valstij nododamās pārtikas normas neviens tāpēc neatlaida. Vairākus gadus nezinājām, kas ir īsta maize. Varbūt tāpēc arī nepastiepos augumā garāks,” atceras Alberts. Viņš stāsta par to, kā tēvs saslimis, kā brālis paņemts armijā, bet māsas devušās tautās, kā abi ar māti tikuši galā ar lauku darbiem. Vienīgais palīgs bijis vecs zirgs, bet nodevās vajadzējis atdot gandrīz visu, ko izdevies izaudzēt, jo zemnieks ar 20 hektāriem zemes ātri varējis iekļūt kulaku kārtā. Piecu gadu vecumā Alberts sācis ganu gaitas, pieskatot govis, aitas un cūkas.
“Ja māte vasarā divas svētdienas atnāca mani nomainīt, tad jutos kā kucēns, kas norāvies no saites, nezināju, uz kuru pusi skriet, kuru kaimiņu apciemot, ko apskatīt. Līdz vidusskolas beigām nebiju redzējis vilcienu, tikai dzirdējis, kā tas pūš tacijā. Viss, ko atceros, bija darbs un trūkums.”
Ar Dievu nesader
Bērnībā gadījies arī pa kādam negribētam nedarbam. “Biju pieradinājis un izlutinājis vienu govi,” atceras Alberts. “Rītos auksts, slapjš. Govs apgulstas, es pie tās sildos. Kad pārējās govis sabrida ezerā un nevarēju tās izdzīt, cits nekas neatlika kā sēsties pieradinātajai mugurā un jāt ezerā. Bieži mēdzu kaut ko meistarot. Citu instrumentu nebija, kā tēva slīmests. Kamēr ar to nodarbojos, mana “draudzene” bija iesprukusi dārzā. Aizgāju, izdzinu, bet govs neklausa. Noskaitos, cita pie rokas nebija, tāpēc metu govij ar slīmestu, kas lopam trāpīja pa kāju. Kāja nost. Asins strūkla. Sapratu, kas tagad būs, ieskrēju mājā, paķēru kaut kādas drēbes un skrēju prom no mājas. Apņēmības pilns devos peļņā pie tantes, lai sakrātu naudu vilciena biļetei. Drīz vien ieradās tēvs, noglāstīja man galvu un aicināja atpakaļ uz mājām, jo esot vajadzīgs palīgs.”
Vidusskolā Alberts apguvis astronomiju, kas mainījusi viņa attieksmi pret ticību. Tolaik tas uzskatīts par grēku, ja ticībā audzināts katolis atļāvies izzināt debesu noslēpumus. Puisis arvien vairāk sapratis, ka Koperniks un Galilejs nesader ar Dieva mācību. Par dažiem rubļiem Alberts tolaik iegādājies grāmatu “Visums”. Pēc tās izlasīšanas viņam bijis skaidrs, ka Dievs nav vecs vīrs ar garu baltu bārdu, kas sēd uz mākoņa malas un regulē dzīvi uz zemes, bet aiz mākoņiem neslēpjas nekāda paradīze.
Piesalst zābaki
Ogres Meža tehnikums, pirmā darbavieta Viļakas mežrūpniecības saimniecībā, kad izstaigāti visi apkārtējie meži, pirmā mīlestība, pēc dažiem mēnešiem iesaukums obligātajā karadienestā. Alberts stāsta, ka tas noritējis Rietumukrainā. Dienesta laiku atceroties, Alberts smejas, ka divas reizes par neatļautu došanos brīvsolī pazaudējis zīmotnes. Kopā ar citiem norīkots uz Ungāriju, lai piedalītos puča apspiešanā, tomēr līdz tai neticis. “Tolaik biju pašgājēja tanka komandieris. Armēņu izcelsmes tanka vadītājs pieļāva kļūdu, tāpēc tanks no tilta iekrita upē. Viss beidzās labi, bet, gaidot, kamēr izvelk tanku no upes, slapjie zābaki piesala pie kājām,” stāsta Alberts.
Pirmo reizi Gulbenē Alberts ieradies kopā ar Žīguru MRS sportistiem uz mežrūpnieku spartakiādi. Viņam iepatikusies gan pilsēta, gan iedzīvotāji. Drīz vien viņš sācis strādāt Gulbenes mežrūpniecības saimniecībā par meistaru, vienlaikus meklējot apmešanās vietu.
“Man – jaunam puisim – bija necerēti laimējies, jo dzīvoju starp jaunām meitenēm, no kurām viena vēlāk kļuva par manu sievu,” klusi saka Alberts. Gulbeni viņš uzskata arī par savas karjeras pilsētu. Tās sākums bijis toreizējās pretgaisa aizsardzības skolas vadītāja amats.
“Darbs bija interesants. 1963.gadā mani uzaicināja strādāt partijas komitejā. Nebija izvēles, ja no tā atteiktos, zaudētu arī iepriekšējo darbu,” atceras Alberts un atzīst, ka, strādājot partijas komitejā, sapratis, cik reizēm aplami, kaitīgi un stulbi latviešu tautai bijuši atsevišķi partijas CK lēmumi, tāpēc viņš darījis visu, lai tos nepildītu. Rezultātā sekojis sods – pārcelšana saimnieciskajā darbā.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Alberts Joņins (Jonāns).
– Dzimis: 1934.gada 25.maijā Preiļu rajona Aglonas pagastā.
– Mācījies: Kapiņu pamatskolā, Aglonas vidusskolā, Ogres Meža tehnikumā, absolvējis Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultāti.
– Darba gaitas: Viļakas mežrūpniecības saimniecība. Strādājis Gulbenes mežrūpniecības saimniecībā, instruktors pretgaisa aizsardzības skolā, Gulbenes rajona partijas komitejā, bijis Gulbenes gāzes saimniecības vadītājs. Ir pirmais Tautas frontes dibinātājs Gulbenē.
– Ģimenes stāvoklis: atraitnis. Dzīvesbiedre Malvīne mirusi 2001.gadā.
– Vaļasprieks: tūrisms, medības, makšķerēšana.
