Sabiedrībā un sevišķi daiļā dzimuma cienīts. Tāds ir šis Jāzepa vārda nesējs, kas 13.jūlijā svinēs jau 82. dzimšanas dienu.
“Ienaidnieku man nav. Aprunāšana – tā gan bijusi un ir. Tagad pat cilvēki prasa, kad man būs kāzas. Ko varu atbildēt? Saku, kad būs kāzas, jūs būsiet pirmie, kurus uz tām ielūgšu. Aprunāšana nenotiek aiz ļauna prāta. Ja mani aprunā, tas nozīmē, ka es vēl dzīvoju. Ja par mani runā vienalga kādā nozīmē – labā vai sliktā, tad es smaidu. Lai jautā man pašam, ko vien vēlas! Es atbildēšu,” bilst Jāzeps Romulis.
Viņš uzsver, ka ar cilvēkiem, sevišķi dāmām, vienmēr ir sapraties viegli. Esot izkopis sevī māku katru sarunbiedru noskaņot saskaņai kā ģitāru, ar kuras spēli bija aizrāvies jau jaunībā. “Ja jūtu, ka cilvēks uz mani paskatās šķībi, saku: “Par jums tik daudz laba ir dzirdēts! Domāju, ka mēs ļoti labi sapratīsimies.” Un tā sākas mūsu draudzība!” saka J.Romulis.
Romantisks vīrietis ar platmali galvā. Nekad viņu neredzēt treniņbiksēs. J.Romulis katru dienu no savām mājām pilsētas ielās iznāk kā svētkos. Dāmas viņu ievēro. Viņš nevar nepatikt! Pilsētā viņu gaida draugi no paša veidotā latgaliešu klubiņa un dziedātāji ansamblī “Namejs”. Tur viņš jūtas kā ģimenē. Bet, mājās pārnākot, priekšā ir ņurrātājs Minka, grāmatas, kas no jauna jāiesien, plašā skaņuplašu un filmu kolekcija.
“Gulbene ir mīļāka un labāka. Te man jāpaliek,” saka J.Romulis. Te mūža gaitā viņš ir atgriezies pa otram lāgam. Pirmoreiz no Cesvaines šurp ieradās kopā ar pirmo sievu Ausmu un abām meitām. Otrreiz, jau pensijā būdams, no Rīgas pārcēlās uz Gulbeni kopā ar otro dzīvesbiedri Martu. Šeit viņa mājas ir katoļu baznīcas tuvumā. Tas Latgalē dzimušajam zēnam ir pie sirds. “Uz katoļu baznīcu eju katru svētdienu. Ir, kur aiziet grēkus nolikt,” saka J.Romulis.
Tagad, kad abas viņa mūža sievietes ir viņā saulē, esot licies, ka nāksies turpmāk būt vienam. Ar pirmo sievu kopā viņš nodzīvojis 20 gadus, ar otro – vairāk nekā 30. Savu līdzšinējo dzīvi viņš uzskata par gana labu, interesantu. Ja būtu jādzīvo otrreiz, neko savā dzīvē nemainītu. “O, man ir pieci mazbērni un trīs mazmazbērni, gaidāms arī ceturtais. Bagāts esmu,” bilst viņš.
Bet šodien… “Esmu brīvs… Kāpēc man nevarētu būt kāda mīļa draudzene? Ir. Pirms pusgada mēs satikāmies. Ar pagājušo dienu atmiņām vien sevi barot nevar. Kaut arī pēc otrās sievas bērēm nedomāju vairs par citu draudzību. Taču izrādījās, ka vientulība nav nemaz tik jauka. Tagad man ir izveidojusies jauna draudzība. Kā tālāk būs, to redzēs,” saka J.Romulis.
Viņš atzīst, ka vienmēr mīlas lietās ir bijis monogāms. “Ja man ir viena mīļa sieviete, tad otras līdztekus manā dzīvē nebūs. Ar Martu man bija 20 gadu vecuma starpība. Taču, kad bijām abi kopā, met kaut krustu, bet nebija nekādu neuzticības grēku starp mums. Tāpat bija, kad dzīvoju kopā ar pirmo sievu,” stāsta J.Romulis. Kārdinājumu dzīvē neesot trūcis. “Man ir tā – ja man mājās ir sieviete, tad es redzu tikai viņu. Ar otru es nevarētu. Var jau aiziet līdz pašām beigām ar to citu, bet vienalga es viņā redzēšu to savas mīļās seju, kas mani gaida mājās. Tā man ir līdz šai dienai,” atklāj J.Romulis.
