Izrādās, Andas vēl nav, lai gan bijām vienojušās satikties piecos pēcpusdienā. Neizlēmīgi apstājos kultūras nama durvīs – pagaidīt vai braukt mājās? Ja tālo gabalu būtu mērojusi viena, tad gaidītu kaut vai līdz vakaram – kaut kad jau mana paziņa ierastos, bet šobrīd mašīnā gaida draudzene ar meitu un draugu, un viņus aizkavēt nebūtu solīdi.
Sniedzos somā pēc telefona, lai piezvanītu Andai, kad gaitenī parādās siluets, kas atgādina sievieti ar spaini un birsti, un māj man ar roku. To, kurā birste. Neizgaismotās, nekurinātās ēkas pustumsā tas izskatās spokaini, tomēr – vismaz kaut kāda kustība.
– Viņa tūlīt būs, teica, lai jūs pagaidot, – siluets jeb sieviete sauc jau pa gabalu. – Es tūlīt atslēgšu kabineta durvis un uzvārīšu kafijai ūdeni.
– Pateicos, tikai es neesmu viena, – saminstinos. – Andai kaut kas nopietns atgadījies?
– Nē, nē, viņa tepat līdz mājām aizskrēja, kaut ko esot aizmirsusi, – pietuvojusies sieviete noliek spaini un izvelk no kabatas atslēgu bunti. – Norīkoja mani, lai uzņemu jūs kā augstu viesi. Ar kafiju un kūkām.
Tikmēr īstā atslēga ir uztaustīta un Andas kabineta durvis atveras. Esmu tur bijusi jau iepriekš, pirms pāris gadiem ziemā, kad telpa apņēma ar mājīgu siltumu un sarunas par darbu un iecerēm lika aizmirst par laiku. Tagad, sperot soli drēgnajā vēsumā, sajūtos svešādi.
– Sauciet arī tos citus, – apkopēja vēlīgi smaida. – Kafijas un kūku ir daudz. Anda jau domāja, ka jūs nebūsiet viena.
– Paldies, es tūlīt, – gandrīz vai priecīgi izsteidzos no kabineta. Septembra nogales vēlīnā saulrieta atblāzma nez kāpēc šķiet siltāka par nekurinātajām telpām.
Pēc īsas tielēšanās mēs – trīs dāmas – atgriežamies telpā. Juris pasnaudīšot turpat mašīnā. Kārdinājums pēc kafijas neesot tik liels, lai atteiktos no pārdesmit minūtēm miega. Es gan solos, ka neaizkavēšu tik ilgi, bet Daina atmet ar roku – lai taču pasnauž.
Tikmēr kabinetā ir iedegta gaisma, uz galda izvietotas kafijas krūzītes, sviestmaižu un kūciņu šķīvji, kaktā klusām sīc tējkanna. Iespējams, tāpēc telpa šķiet siltāka un viesmīlīgāka, un es vairs nejūtos tik nosalusi. Arī Daina un Monta novelk mēteļus, un mēs iekārtojamies pie galda.
Šoreiz esmu apsēdusies Andas vietā – aiz viņas darbgalda, tāpēc kabinetu ieraugu no pretējās puses. Jā, viņai taisnība – remonts te tiešām nepieciešams. No laikazoba cietušas gan tapetes, gan durvju krāsojums. Spriežu, ka gaišāki toņi telpā ienestu siltumu, kāda pietrūkst šādās drēgnās dienās.
Līdzīgās domās ir arī Daina, kura sēž man iepretim un savukārt vēro sienu aiz manas muguras. Viņa kā māksliniece sāk runāt par krāsām, kad paveras durvis un, nepārkāpusi slieksni, apkopēja sasveicinās ar manām līdzbraucējām. Apjautājas, vai esam iekārtojušās, vai visa pietiek, vai ko nevajag, un mudina prasīt, ja vēl ko ievajagas.
– Starp citu, jūs var patraucēt kāds jauns puisis, – apkopēja, prom iedama, pabrīdina. – Tāds ļoti runātīgs. Ļoti, ļoti. Viņam patīk būt ar cilvēkiem.
Tad apkopējas jakas kabatā iezvanās telefons, un plašāki paskaidrojumi izpaliek.
Monta jautājoši paskatās uz mani, un es saprotu viņas izbrīnu – kāpēc gan tāds brīdinājums? Mēs jau neatteiksimies parunāties.
Es gan šajā teikumā saklausu apslēptu domu – arī man ikdienā gadās sastapt šādus cilvēkus, kuru psihe darbojas citādākā plāksnē. Viņiem ir citādāka pasaules uztvere, trauslāka un jutīgāka, ar viņiem ir jāprot sarunāties un nedusmoties par viņu uzvedību. Turklāt – ir jābūt piesardzīgiem.
Stāstu Montai par savu pieredzi ar šāda tipa meiteni, kad atveras durvis un platajā spraugā parādās kupli noaugusi, tumšmataina galva.
– Sveicināti! Labu apetīti! – puisis pieklājīgi pamāj un plati uzsmaida. – Prieks jūs redzēt mūsu pusē!
Daudzbalsīgi atbildam uz viņa sveicienu un, pārmijušas skatienus, it kā viena otrai jautājam – tas varētu būt viņš?
– Kā tad atbraucāt? Lietus nelija? Saule spīdēja? – puisis acīmredzami cenšas būt ieinteresēts. – Ceļš tik nelīdzens, ka grūti braukt? Stipri mētāja? Mašīna nesalūza?
Mums ar Dainu šī garā jautājumu virkne secinājumus liek izdarīt klusējot. Šķiet, tagad arī Monta ir aptvērusi, ko nozīmēja apkopējas brīdinājums. Atbildam pieklājīgi un lakoniski, cenšoties neierosināt garāku sarunu.
– Nu, tad labi, – puisis gari novelk. – Ja kaut ko ievajagas, es būšu tepat blakus. Es šeit strādāju.
Līdzko apsolāmies viņu uzmeklēt, ja būs tāda vajadzība, puisis atkāpjas un, vēlreiz novēlējis labu apetīti, aizver durvis. Kādu brīdi sēžam klusumā, jo arī garajā gaitenī aiz durvīm nedzird trokšņus. Ja nu viņš vēl turpat? Nebūtu solīdi komentēt šo situāciju. Un kas gan tur daudz ko teikt? Puisis tikai cenšas būt pieklājīgs. Atgriežamies pie sarunas par nesen redzēto filmu, kad durvis atveras vēlreiz, un šoreiz puisis droši sper soli pāri slieksnim: – Labu apetīti! Es jūs netraucēšu, man tikai vajag paņemt šķēres. Es šeit strādāju, es zinu, kur tās stāv.
Pamanu, ka viņa skatiens vērsts kaut kur man aiz muguras, kas nozīmē – šķēres atrodas kādā no sekcijas plauktiem vai skapīšiem. Šķērsojis telpu, viņš apstājas pie galda galā sēdošās Montas un brīdi šaubās – vai spraukties viņai gar muguru vai varbūt palūgt piecelties. Meitene to nemana, jo, nolaidusi skatienu, lūkojas savā kafijas krūzītē.
– Atvainojiet, labu apetīti! – puisis paklanās un, pieliecis galvu, lai neapdauzītos pret augšējo skapi, ieslīd šaurajā spraugā starp sienu un Montas muguru. – Es tikai paņemšu šķēres.
Veikli izlocījies starp mēbelēm, viņš atver skapja durtiņas un izņem šķēres. Priecīgi pavicinājis tās gaisā, viņš plati uzsmaida:
– Re, atradu!
Tad vēlreiz paklanās uz manu pusi, un es varu tikai minēt – kāpēc (vai nu tāpēc, ka stāv tieši man blakus, vai arī tāpēc, ka es sēžu Andas krēslā), pavicina man virs galvas šķēres un vēlreiz novēl labu apetīti. Ar bažām sekoju, kā viņš vēlreiz spraucas gar Montas muguru, pamanu, kā meitene, gandrīz izliedama kafijas tasi, strauji pieliecas uz priekšu un krēslā atslīgst tikai tad, kad, novēlējis labu apetīti, puisis atstāj telpu. Absolūtā vienprātībā klusēdamas, visas trīs nogrozām galvas. Ai, ai… Nez, kur tā Anda tik ilgi? Sniedzos pēc somas, lai meklētu telefonu, kad durvis atkal paveras un platajā spraugā parādās puiša galva:
– Jums patiešām no manis neko nevajag? Es varu jums pakalpot! Es šeit visu zinu.
– Paldies, paldies! – gandrīz vienā balsī izsaucamies. – Mums visa pietiek!
– Turklāt tūlīt jau būs arī pati Anda, – klusākā balsī piebilstu, cerībā, ka viņu patiešām jau tūlīt sazvanīšu un saņemšu apstiprinošu atbildi.
– Jau skrienu, – Anda patiešām atsaucas. – Piecpadsmit minūtes un būšu klāt.
Atviegloti nopūšos, jo jūtos neērti, ka manu darīšanu pēc arī citiem aizkavējies mājupceļš. Nu jau drīz varēsim doties tālāk. Cenšos sakārtot domas, lai ātri izrunātu būtisko, tāpēc neklausos, par ko pusbalsī sarunājas Daina ar Montu.
– Atvainojiet, labu apetīti! – durvju spraugā atkal parādās puiša galva. Mērķtiecīgi šķērsojis telpu, viņš atkal ieslīd šaurajā spraugā starp sienu un Montas muguru. – Es tikai paņemšu auklu.
Neskatos viņam tieši virsū, tāpēc tikai ar acu kaktiņu pamanu, ka tajā brīdī, kad, pieliecis galvu, puisis spraucas gar Montas muguru, meitene strauji pietrūkstas no krēsla un nostājas pie loga. Veikli izlocījies starp mēbelēm, puisis atver skapja durtiņas un izņem resnu spoli ar sudrabotu aukliņu. Priecīgi pavicinājis to gaisā, viņš plati uzsmaida: – Re, atradu!
Tad paklanās uz manu pusi, pavicina man virs galvas spoli un vēlreiz novēl labu apetīti. Durvis aizveras, un es saskatos ar Montu. Aizvērusi acis, viņa izteiksmīgi novelk ar pirkstu zem zoda, šķērsām pāri kaklam. Īsti nesaprotu, kāpēc viņa šobrīd pielieto šo žestu. Nojaušu, ka puiša vienveidīgās aktivitātes meitenei kļuvušas kaitinošas, bet – viņš jau neko sliktu nedara. Turklāt – cenšas būt ļoti pieklājīgs.
– Pēc kā viņš nāks tagad? – Monta dusmīgi izgrūž. – Šķēres un striķis jau ir. Pēc naža vai maisa, kur līķi iebāzt?
– Nu jau, nu jau, – abas ar Dainu pasmejamies par Montas loģiku. – Kur tev tik trakas domas prātā?
Monta klusiņām piezogas pie durvīm, ieklausās trokšņos aiz tām, ar zīmēm parāda, ka puisis turpat vien ir, un atkal nostājas pie loga.
– Nevēlies apsēsties? – izbrīnīta norādu uz tukšo krēslu.
– Varbūt labāk jūs? – viņa smīnēdama jautā. – Lai arī jūs apgrābsta un matos iebāž degunu! Jums varbūt patiks!
Nepaspēju iedziļināties viņas vārdos, kad atveras durvis un telpā atkal iesteidzas puisis.
– Atvainojiet, labu apetīti! Es tikai paņemšu maisu, – viņš ātri nosaka un sper soļus pāri istabai. Acīmredzami saminstinās pie tukšā krēsla galda galā, tad, kā jau ierasts, pieliec galvu, lai neapdauzītu pret sienas skapja stūri, un spraucas gar tā aizmuguri. Sekcijas apakšējā plauktā atrod smilškrāsas auduma maisu, pavicina man virs galvas un ar “atradu” un “labu apetīti” atstāj telpu.
Mēs ar Dainu klusējot saskatāmies, Monta klusi spurdz, līdz nenovaldās un sāk skaļi smieties. Smiekli lipīgi, tāpēc smejamies visas trīs. Tieši tobrīd atveras durvis un ienāk ilgi gaidītā Anda. Atvainodamās par neplānotajiem sarežģījumiem, viņa nepiemirst izrādīt sajūsmu par mūsu jautro noskaņojumu un pustukšo uzkodu šķīvi un ir gatava turpināt mazos svētkus. Diemžēl tiem mums vairs laika nav, tāpēc sakoncentrējamies uz sarunu par darbu, apskatāmies kopīgajam pasākumam atvēlēto telpu, izplānojam tās kārtojumu, un es varu doties mājup.
Montas interese tomēr tā vienkārši nebeidzas:
– Kas tas ir par savādo puisi, kas te strādā?
– Te strādā? – Anda pārjautā un tūlīt gan arī attopas, par ko ir runa. – Ā, tas. Viņš mums tāds savādnieks. Neko sliktu man par viņu negribas teikt, jo puisis cenšas būt pieklājīgs un izpalīdzīgs. Lai gan daudzus viņš ir nobiedējis. Ir viņam labās dienas, un ir sliktākas… Bet, ja kāds cilvēks viņam iepatīkas, tad tam viņš pielīp kā dadzis.
– Ja viņš prasa šķēres, auklu un maisu, tad tā ir labā diena vai tā sliktākā? – Monta nerimstas.
Redzu, ka Anda nopietni aizdomājas. Viņas pierē ievelkas dziļa grumba.
– Savādi. Nezinu gan. Man arī šis priekšmetu savienojums nepatīk. Ka tik viņš… – domu nepabeigusi, Anda izmetas pa durvīm. Ilgi neprātojot, arī mēs ķeram savus mēteļus un steidzamies viņai pakaļ.
Pagalmā neviena nav. Stāvvietā tikai divas mašīnas – Andas un mūsējā. Viņas nervozā steiga rada satraukumu arī mūsos. Aiz ēkas stūra, kur nozūd Andas zilais mētelis, arī cilvēkus nemana. Cerams, viņa zina, kur skrien? Joņojam viņai pakaļ, lai gan nezinām, uz kurieni. Divstāvu ēka jau palikusi tālu aiz muguras, priekšā paprāvs koku puduris. Ābeles. Starp tām jau pa gabalu redzu lakstām kādu stāvu. Tas snaiksta rokas, palecas, ieķeras zaros, šūpojas…
– Ak, Dievs! Ko viņš tur dara? – izsaucas Monta. – Viņš taču nedomā kārties?
No tik liela attāluma tiešām grūti ko saprast. Anda jau piesteigusies pirmā. Redzu, viņa apstājusies puisim blakus un sparīgi žestikulē. Tas atlaiž rokas no zara un nolec uz zemes. Pēc brīža arī mēs, gluži aizelsušās, nostājamies blakus.
– Stāsti nu, ko esi sadomājis, – Anda puisi mudina.
Zemu noliecis galvu, it kā nevēlēdamies atklāt savu noslēpumu, viņš lēnām aizslāj uz reto krūmu pusi, kur zemē guļ pirmajā brīdī kaut kas nesaprotams. Tikai tad, kad puisis to paceļ uz augšu, saprotu – gaišbrūnais audekla maiss. Satvēris to aiz stūra, joprojām galvu nepacēlis, viņš nesteidzīgi tuvojas mums. Maisa brūnais sāns no vilkšanas pa rasoto zāli nokrāsojies tumšs, tāpēc Montai atkal rādās šausmas.
– Ko viņš tur nogriezis? – meitene spalgi izsaucas.
Puisis paceļ skatienu, kurā es pēkšņi ieraugu visas pasaules skumjas. Tik dvēseliskas un tika dziļas. Paspēris soli sāņus, viņš paceļ kuplu miķelīšu pušķi, kas nez kāpēc mūsu skatieniem bija palicis nepamanīts. Varbūt tāpēc, ka puskrēslā izskatījās pēc parasta ziedu pudura. Pāris soļi, un milzīgs maigi lillā mākonis paceļas tieši pretim Montai.
– Tas tev, – puisim vaigos ieskrien sārtums. – Tās smaržo tāpat kā tu un tavi mati.
Monta apmulsumā nereaģē, tāpēc viņš nervozi sakustas, un no ziedu kātiem atraisās sudraboti mirgojošs pavediens.
– Ai, es taču gribēju sasiet tikpat lielu pušķi! – viņš skumji nopūšas. – Atkal neizdevās.
Tas ir tik negaidīti. Monta ir apmulsusi. Pastiepusies pēc ziediem, viņa neveikli satver pušķi, un sudrabotā aukla izslīd vēl garāka. Pamanu, ka vaļīgais mezgls satur vairāk nekā desmit cilpas, un var tikai brīnīties, kā puisim vispār izdevies savaldīt slideno saiti. Tikmēr viņš ir pasniedzies pēc gaišbrūnā maisa un sniedz to man. – Tas jums. Visām. Labu apetīti!
Ieskatos vērīgāk un ieraugu – maisa uzblīdušos sānus izspīlē smaržīgu rudens ābolu apaļums. ◆
