“Svinības nebūs lielas. Pie mums atnāks tikai ģimenes draugi,” šāds izteikums nav nekas jauns, jo daudziem ļaudīm ģimenes draugi ir viņu dzīves neatņemama sastāvdaļa.
“Svinības nebūs lielas. Pie mums atnāks tikai ģimenes draugi,” šāds izteikums nav nekas jauns, jo daudziem ļaudīm ģimenes draugi ir viņu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Tie ir cilvēki, ar kuriem iespējams rīkot ne tikai kopīgus atpūtas pasākumus, bet runāt arī par problēmām, kas plašai sabiedrībai slēpjamas, bet uzticamas draugiem.
Visbiežāk ģimenes draugus iegūt palīdz dažādas dzīves situācijas, piemēram, kopš mazotnes uzturoties vienā pagalmā un rotaļājoties vienā smilšu kastē. Ģimeņu draudzība veidojas arī tad, ja draudzējas divas meitenes vai divi puiši, tad viņi apprecas un draudzība turpinās starp jaunajām ģimenēm. Ģimenes draugus var iegūt arī mantojumā, kas pārņemts no paaudzes paaudzē, par tādiem kļūst ļaudis, kam ir vienādas intereses un tamlīdzīgi.
Arī Gulbenē ir ģimenes, kas viena otru uzskata par īstiem ģimenes draugiem, lai gan šo draugu pulks apvieno cilvēkus ar atšķirīgiem raksturiem un dzīves uzskatiem.
Viss notika vienkārši
Par ģimenes draugiem sevi uzskata arī gulbenieši Santa un Gints Āboliņi un Inese un Valdis Indzeri. Viņi domā, ka ģimenes draugi ir stabila vērtība, ko nedrīkst zaudēt.
“Par ģimenes draugiem, iespējams, kļuvām tāpēc, ka es, Gints un Valdis bijām klasesbiedri. Cits citu labi zinājām. Par ģimenes draugu uzskatām arī klasesbiedru Normundu Līdumu un viņa sievu Vinetu. Savukārt ar Inesi bērnībā mitām vienā pagalmā. Arī šodien dzīvojam kaimiņos,” stāsta Santa. Inese piebilst, ka bērnībā viņa ar Santu neesot bijušas draudzenes. “Santa vienmēr gribēja būt līdere, savukārt es nepiederēju tiem, kas pakļaujas,” stāsta Inese.
“Kad apprecējāmies, tad arī sākās ģimeņu draudzība,” uzskata Santa. Viņa domā, ka nav noteiktas receptes, kā rodas ģimenes draugi. Viss tā vienkārši izveidojas un notiek.
“Draudzība radās, kad Santa un Gints pirms desmit gadiem atnāca raudzībās. Man bija piedzimusi meita Zane,” atceras Inese.
Attiecības ir jākopj
Santa uzsver, ka ģimeņu draudzību sekmē kopīgas intereses un dažādi ģimeņu pasākumi. “Visos mēs esam kopā, jo, ka tā tam jābūt, liecina nosaukums ģimenes draugi. Mēs viens par otru daudz zinām. Gan labus, gan varbūt arī ne tik labus faktus. Ģimeņu draudzība neveidosies, ja nevarēsim cits citam uzticēties, nejūtoties droši, ka stāstītais netiks pastāstīts vēl kādam. Man nav bijusi negatīva pieredze,” saka Santa.
Abas ģimenes uzskata, ka draugu attiecības ir jākopj. Ja nē, tās pamazām izplēn. Protams, dzīvē mēdz būt arī tā, ka ģimenes, kas uzskata sevi par draugiem, satiekas ar pārtraukumiem un spēj runāt par problēmām tā, it kā būtu šķīrušies tikai iepriekšējā vakarā.
“Ne vienmēr ģimenes draugiem jādzīvo vienā pilsētā, ielā vai mājā. Starp viņiem var būt arī attālums, tomēr tad šī draudzība nav tik cieša,” prāto Santa. Draudzības uzturēšanai ir jāpatērē daudz laika. Zinot, ka ciemos ieradīsies ģimenes draugi, jau iepriekš tikšanās jāplāno, ņemot vērā gan tikšanās vietu, laiku, gan iemeslu.
“Tā ir bauda svinēt, piemēram, savu vai vīra dzimšanas dienu kopā ar ģimenes draugiem. Tad mēs ar Valdi nekad nerēķinām, cik naudas iztērēts, tām gatavojoties, jo prieks, ka esam satikušies, ir lielāks. Protams, gadās, ka vienam vai otram nav omas, bet īsti draugi spēj noskaņojumu uzlabot,” stāsta Inese. Ir atšķirīgi raksturi
“Santa izteikumos spēj būt tieša, atklāta un dažkārt pat skarba. Ja rodas domstarpības, no kurām neviens cilvēks nav pasargāts, tad es dusmojos, bet tas nenozīmē, ka draudzībai beigas. Katrs paliek pie savām domām. Man patīk tāda draudzene, kurai ir sava nostāja un uzskati par notikumiem un problēmām. Mēs viena otru meklējam, jo ir daudz kopīga. Abas esam enerģiskas. Tas, ka draudzene tev saka: “Cik labi, ka tu man esi!” spēj aizkustināt līdz asarām,” saka Inese.
Gan Āboliņu, gan Indzeru ģimene saprot, ka, kļūstot par ģimenes draugiem, jāiemācās pieņemt un rēķināties nevis ar viena, bet vairāku cilvēku raksturiem, jāprot pieņemt viņu gaume, tradīcijas un paradumi. Ģimeņu draudzība viņu izpratnē ir arī drošība, ka grūtā brīdī, kad visvairāk ir vajadzīga palīdzība, tā noteikti būs. Protams, ne viena, ne otra ģimene to neuzskata par pienākumu. Palīdzībai jānāk no sirds.
Ciena aktīvu atpūtu
“Visi kopā aktīvi spēlējam volejbolu, bet abas ar Santu labprāt slēpojam un braucam ar velosipēdiem. Tāpat ir arī mūsu vīriem, kas viens otru skubina nesēdēt mājās, bet iesaistās dažādās sportiskās nodarbēs,” bilst Inese. Santa papildina, ka visu iecienīta esot atpūta pie upes vai ezera, braukšana ar laivām, kā arī ģimeniskas sporta dienas organizēšana vīriem, kad viņi cenšoties cits citu pārspēt, bet sievas uzņemoties tiesnešu pienākumus. Tas palīdzot relaksēties un aizmirst ar darbu saistītās problēmas, dzīvi padarot krietni interesantāku.
Gints un Valdis labprāt spēlē zolīti, pieaicinot vēl citus draugus.
“Cilvēkā vienmēr var atklāt kaut ko jaunu arī pēc daudziem kopā pavadītiem gadiem, bet pamatīpašības ir zināmas, arī tas, kā katrs no mums rīkosies un izturēsies konkrētā situācijā. Mūsdienu pasaulē ir dažādas saziņas iespējas, tomēr nekas nav labāks par tiešu kontaktu starp cilvēkiem,” uzskata Santa.
Ne viņa, ne Inese nenoliedz, ka ģimeņu draudzība liek izkopt attiecības arī katrā konkrētajā ģimenē, liek izvērtēt situācijas, pieņemtos lēmumus un izturēšanos.
Zina attiecību robežas
Ikvienai – arī ģimeņu – draudzībai ir robežas, kuras pārkāpjot, tā var pārvērsties par problēmu.
“Lai uzzinātu, kur ir šī draudzīgo attiecību robeža, pietiek kļūdīties vienu reizi. Par to esmu pārliecinājusies, tāpēc zinu, kad sakāms “Stop! Tālāk nē!”,” saka Inese, bet Santa uzskata, ka līdzīgi kā starp diviem cilvēkiem, arī divu ģimeņu lokā ir pamatvērtības, kuras nedrīkst pārkāpt. Tā ir pievilšana, piemānīšana, neuzticēšanās. Arī tad, ja vienā ģimenē radušās problēmas, tad diezin vai ir pareizi iejaukties konfliktsituācijā. No malas visi protam būt gudrāki, mums šķiet, ka zinām pareizo atbildi, rīcību un tamlīdzīgi, tomēr vēlēšanās revidēt ģimenes draugu savstarpējās attiecības draudzībā var radīt neatgriezeniskas plaisas.
Santa uzskata, ka pareizu padomu no malas dot grūti, bet būtiska ir problēmas izrunāšana, nevis paturēšana sevī.
“Es varu dalīties tikai savā pieredzē, otrs cilvēks to var pieņemt vai noraidīt,” saka Santa. Inese nenoliedz, ka ģimenes draugu lokā izņēmums nav pikanti jociņi, izdarības, situācijas un spēles, bet arī šajā gadījumā ir tabu.
Vecāku draudzībā ir iesaistīti arī bērni. Viņiem var būt citas intereses un citi draugi, tomēr Inese un Santa ir pārliecinātas, ka bērnos noteikti veidojas apziņa, ka labi ģimenes draugi ir vērtība.
“Līdz ar gadiem cilvēka uzskati un spriedumi par daudzko mainās, jo veidojas pieredze, bet pašreizējos ģimenes draugus ne es, ne Gints mainīt negribētu nekad,” apņēmīgi saka Santa. Inese apliecina, ka labus draugus zeltā nemēro, tos atrod un patur.
