Gados vecā daktere Anna nekad nav bijusi fanātiska kapu apmeklētāja, tomēr vairākas reizes gadā viņas it kā pieklususī sirdsapziņas balss paģērē apmeklēt piederīgo un seno paziņu atdusas vietas. Parasti tas ir kapusvētku vakarā, kad dvēseļu dārzi ir ziediem saposti un, vakara krēslai iestājoties, valda skumjā, klusā vienatnes sajūta.
Iespaidu uz veco ārsti atstāj arī svecīšu vakars, kad piemiņas sveces izplata citur nesajustu aromātu un piešķir dīvainas mistikas sajūtu. Apkārtne kapos, šķiet, piepildās ar ērmīgām ēnām. No attāluma sveču liesmiņas atgādina malduguņu saietus. Tos Anna bija vērojusi savas jaunības gadu naktīs, jāņtārpiņiem atspīdot purva malās un miglas pilnās zāles ciņos. Pēc kapsētas apmeklēšanas viņai ap sirdi paliek gaišāk un uz mirkli liekas, ka te apstājas arī laiks. Uzjundās atmiņas, atdzīvojas bijušie notikumi.
Kapos atdusas daudzi ārstu bijušie pacienti. Viņu mūži bija noslēgušies ne jau tikai dakteru vainas vai neizdarību dēļ, kā reizēm spriež atsevišķi sabiedrības locekļi. Tāds bijis aizsaulē aizgājušo mūža mērs un varbūt arī likteņa lemtais. Anna nekad sevi nešausta ar vainas vai pašpārmetumu apceri. Kapi ir vieta, kur valda piedošanas un apskaidrības elpa, un to viņa šeit arī saņem.
Savā dzīvē Anna nav nopietni saskārusies ar pacientu negācijām, publiskām sūdzībām, un viņai nav prātā paliekošu skandālu. Viņas darbības laikā nebija tā kā mūsdienās, kad daudzi ar veselības aprūpi saistītie pacientu un piederīgo sarūgtinājumi, mazākas un lielākas nepatikšanas un ļaužu piedzīvotais ārstniecības lauciņos tiek nekavējoši izlikts interneta plašumos pasaules apspriešanai.
Šodien sadzīvē negatīvā ir vairāk nekā pateicības vārdu, ko velta mediķiem. Saka – ir citi laiki, un tauta ir pārgudra ar veselības aprūpi saistītos jautājumos, bieži nevaldāma savās personīgajās negatīvajās emocijās. Medicīnas profesija no laika gala ir sarežģīts amats, uz kuru jaunatne raujas retāk, nekā tas bija Anna jaunības laikā. Var tikai sapņot, ka cilvēki kļūs veselāki un saprotošāki, ka ārstam būs laiks pievērsties profilaktiskajai medicīnai un sabiedrības atveseļošanai. Dakteres Annas mērķis nekad nav bijis izpatikt, bet vienmēr tikai palīdzēt un kalpot slimniekam tajos apstākļos, kādi bijuši.
Domās iegrimusi, atsēdusies uz savu piederīgo kapu laukuma soliņa, vecā ārste uzreiz nepamana kādu vēlīnu gājēju, kurš varbūt tāpat kā viņa meklē dvēseles relaksāciju sapostajā mūžu dārzā. “Labvakar, dakter!” sveicina vēlīnais nācējs, un Anna satrūkstas – cik skaļi, liekas, atskan sveicinājums.
Viņu par dakteri uzrunā aizvien retāk, jo sen jau ir pensionāre. Ir nomainījušās paaudzes, nomainījusies attieksme pret otru, un jaunās tehnoloģijas aprijušas dzīvo saskarsmi, bieži parādījušās jaunas slimības – atkarības no agrāk nebijušiem plašsaziņas līdzekļiem, no vielām un attiecībām. Daudziem Anna tagad šķiet parasta veca tantiņa, kādu netrūkst arī viņu pagastā. Kurš tad viņas pamana, uzrunā, un atceras? Kur nu vēl zināt, ar ko kapos uz soliņiem sēdošie vecie cilvēki savos spēka gados nodarbojušies!
Anna atņem sveicinājumu, un sanāk arī neliela saruna tieši par to, kā nācējs viņu pazīst un kāpēc uzrunā. Sveicinātājs attrauc, ka ar cieņu un pateicību piemin viņu – savu dakteri Annu, kura, iespējams, izglābusi pat viņa dzīvību… Pēc īsas sarunas sveiciena devējs aiziet neatskatoties pa kluso kapu celiņu.
Anna neatceras neko tādu, kas būtu iegūlies atmiņā saistībā ar šo cilvēku, taču pazīst viņa ģimeni, kuru apmeklējusi ne vienu vien reizi. Viņa atceras, kā viņas pacientu mājās par mazuļa ienākšanu ģimenē aizvien vēstīja uz veļas auklas izžautie zīdaiņa kopšanai aizvien mazgātie un pēc tīrības smaržojošie marles autiņi. Dakteres dzīvē bijuši parasti un ne tik parasti medicīniska rakstura gadījumi, kā tos bieži nosauc, un ar tiem ir pārpilnas daudzu ārstu atmiņas. Anna reti ir sevi slavējusi, ka izglābusi kādam arī dzīvību. Ikdienas darba dzīvē bijuši tik daudzi pacienti, vairāk vai mazāk nopietni slimnieki, un tagad prātā palikuši tikai atsevišķi notikumi. Tāds ir bijis viņas ārsta aicinājums palīdzēt un izprast.
Pat netīra, inficēta skabarga, iedūrusies miesā, var izsaukt nāvi un komplikācijas, nerunājot par nopietnām lietām, traumām un ļaunām saslimšanām. Dīvaini ir būvēta cilvēka atmiņa! Tomēr ir lietas, kas neaizmirstas un nepazūd! Atmiņas ir kā siets, kurā aizķēries tikai spilgtākais, un tas uzpeld visnepiemērotākajos brīžos, kā tas ir arī šādā kapu apmeklējuma vakarā.
Annas atmiņā uzpeld pašas jaunības ceļš medicīnas laukā, kad ārsts, kurš strādāja vietējā lauku medicīnas iestādē, bija pirmais, kas viņu iedvesmoja ne tik vieglajai, Annas izvēlētajai mediķa karjerai. Tepat jau viņš arī atdusas savas dzimtas kapos, un nav vairs gandrīz neviena viņa bijušā pacienta, kurš viņu pieminētu kā ārstu un tālaika sabiedrībā apbrīnas vērtu cilvēku. Toreiz, kad medicīna vēl nebija visvarena zinātne, kāda tā izslavēta un arī kļuvusi tagad, ārsts sabiedrības acīs bieži šķita kā pats Dievs. Anna tos laikus atceras, un lauku ārsta tēls mājo viņas atmiņās.
Viņa ārstu Kārli Cauni pazina un reizēm arī savas ģimenes lokā piemin, lasot medicīnas žurnālos par viņa izcilā dēla – psihiatra Mintauta Caunes veikumu. Šādā pārdomu vakarā, ejot gar Cauņu dzimtas kapu lauciņu un veroties melnajā marmora piemineklī, Anna redz, ka kāda maza svecīte pie pieminekļa izdegusi kā ārsta gara nemirstības lieciniece. “Labvakar, dakter!” Anna klusu nosaka un aizdedzina arī savu svecīti, domās sarunājoties ar kapā dusošo ārstu. “Arī tu degi kā svece, savus pacientus zirga pajūgā apbraukājot, papīra receptes rakstot, un tavā apaļajā ārsta somā – sakvojāžā slēpās mazi un svarīgi, kā tolaik šķita, ārsta brīnumi: fonendoskops, asinsspiediena mērāmais aparāts, šļirces, zāļu ampulas, ass skalpelis un daži citi neatliekamās palīdzības instrumenti, kā arī pārsienamais materiāls. Tu ar savām rokām izklauvēji jeb, kā saka, perkutēji slimnieka ķermeni, nosakot iekšējo orgānu robežas un iespējamo saturu, un savā galvā apsvēri visas iespējas, ko sniedza pieredze un zināšanas. Pacientam bieži iedvesi cerības un biji arī dzīvības glābējs un autoritāte. Biji arī skarbs un prati arī slimnieku par aplamo rīcību sarāt. Un paldies arī no manis!”
Anna neapstaigā visus viņai zināmos kapos guldītos kolēģus, nenoliek svecītes viņu atdusas vietās. Tas nav arī viņas šīvakara mērķis. Ar mazo un sirsnīgi izteikto uzrunu – labvakar, dakter – viņā ir uzjundītas atmiņas arī par pašas it kā necilo devumu izvēlētajā mediķa profesijā. Sveicinājums ir devis iepriecinājumu un ticību, ka viss pasaulē, arī medicīnā Latvijā, būs kārtībā un padarīts “lege artis” (pēc mākslas likuma). Vienmēr atradīsies cilvēki, kas sapratīs, atcerēsies un ar pateicību atzīmēs mediķu veikumu, un publiski nezākāsies par lietām, kuras nepārzina.
Annas ģimenē jau trešajā paaudzē ir vairāki ārsti, un tas liecina, ka viņas profesionālais mūžs devis ierosmi pa medicīnas plašo ceļu iet bērniem un mazbērniem. Viņi jau citādāk nekā iepriekšējās paaudzes izprot jaunās un modernās mūsdienu medicīnas peripetijas. Vecā daktere arī savos gados seko galvenajām medicīnas līnijām, norisēm un atsauksmēm. Viņa ir pateicīga Latvijas Ārstu biedrībai, no kuras ik mēnesi saņem jaunāko medicīnas žurnālu. Ne viss aprakstītais ir saprotams – jaunās medicīnas terminoloģijas kļuvušas piņķerīgas un sarežģītas vecā daktera prātam, tomēr ir prieks rokās turēt žurnālu, un ir tēmas, par kurām Anna lasa ar tādu aizrautību, it kā būtu jauna medicīnas studente, kurai jāmācās. Tomēr viņa necenšas sniegt padomus par slimībām cieminiekiem, ja tie vēršas pēc palīdzības. Tam viņiem ir savs pierakstītais ģimenes ārsts un nozaru speciālisti. Tas nav tagadējais Annas lauciņš. Viss mainās, daudz kas paliek kā pamats, kā neapstrīdama patiesība, un reizēm jaunais ir arī labi aizmirstais vecais, vienalga – medicīnā vai citā nozarē.
