Laikraksta redakcijā nesen saņēmām vēstuli no deviņus gadus vecas meitenes.
Laikraksta redakcijā nesen saņēmām vēstuli no deviņus gadus vecas meitenes. Pieņemsim, ka viņu sauc Elza. Meitene raksta par savu spēļu lācīti.
“Skolotāja teica, ka Vinnijam Pūkam šogad paliek 75 gadi. Arī man mājās ir vecs un mīļš spēļu lācītis. Jautāju mammai, cik viņam gadu. Mamma teica, ka viņai lācis uzdāvināts bērnības svētkos. Viņai tad bija trīs gadi. Mamma man parādīja fotogrāfiju. Tur viņa ir maziņa, baltā kleitā. Mazā mammīte smejas. Fotogrāfijā viņa ir līdzīga man. Rokās mammai ir mans lācis. Tagad mans. Viņu sauc par Rūci. Fotogrāfijā lācis ir gandrīz tikpat liels kā mamma. Mamma teica, ka lācim tagad ir 35 gadi. Es gribu apsveikt avīzē savu lācīti. Tāpat kā cilvēkus apsveic dzimšanas dienā.”
Elzas vēstulei bija arī atpakaļadrese. Rakstītais likās iesākums aizkustinošam stāstam, ko vajadzētu pavēstīt lasītājiem. Tāpēc redakcijā nolēmām, ka vēstules autore ir jāuzmeklē.
Satiku Elzu skolas gaitenī. Starpbrīdī. Pareizāk sakot, paraugoties uz trešās klases skolēniem, nevarēju iedomāties, kura no visām meitenēm ir Elza. Ar viņu mani iepazīstināja klases audzinātāja. “Meitene ir jauka, bet kautrīga, klusa. Viņai ir interesantas domas,” saka klases audzinātāja. Elza skatās man acīs un smaida. Iedomājos, ka viņa ir līdzīga savai mammai, kad tā bija tikpat maza. Un ka viņām ir viens lācis. Rūcis. Meitene ir sīciņa, melniem matiem, gudrām acīm. Bērns kā jau bērns. Jūtams, ka viņai gribas parunāties. Ar Elzu norunājam satikties vēlāk. Pēc stundām. Viņa sola iepazīstināt mani ar savu lāci.
Satiekamies pēcpusdienā pilsētas skvērā. Sēžam uz soliņa. Lūdzu, lai Elza pastāsta par draugu Rūci. Un viņa to dara. “Rūcim vispār nepatīk savs vārds. Tas viņam liekas pārāk nopietns. Viņš labāk gribētu saukties citādi. Bet tur neko nevar darīt. Viņš ir Rūcis,” saka Elza, un noprotu, ka viņai arī pašas vārds liekas pārāk nopietns.
Nodomāju, ka Rūcis ir aizkustinošs, bet nav nemaz tik smuks. Vecs, nolietojies, noplukušā krāsā. Viena auss atplīsusi, diegu gali rēgojas. Plastmasas degungaliņš ir izkritis, un vietā uzšūts melns punktiņš no diegiem. “Kas viņam deguntiņu salāpīja?” jautāju Elzai. Viņa atbild: “Vecmamma. Bet viņa tagad ir kapiņos. Kad vecmamma nomira, lācītis bija viņai gultā blakus. Man pēc tam drusciņ bija bailes no Rūča. Bet tad kļuva viņa žēl. Viņš raudāja, arī viņam bija bail. Gribējās, lai lācis atkal ir priecīgs.” Elza stāsta, ka Rūcim dzīvē bijis daudz pārdzīvojumu. Kad mamma bijusi maza, viņa lācīti neizlaidusi no rokām. Mamma izaugusi un, kārtojot māju, gribējusi veco lāci izmest. Vecmamma atrunājusi. Pekainis atdots radu bērniem un aizmirsts.
“Un tad piedzimu es. Reiz mēs braucām ciemos. Mamma saka, ka man tad bija četri gadi. Braucām pie radiem uz Rīgu. Tur man nebija rotaļbiedru, jo visi bērni izauguši lieli. Taču rotaļlietas bija. Man iepatikās lācis. Rādīju to mammai. Viņa iesaucās, ka tas taču laikam ir viņas lācis. Tante sacīja, ka tā ir, un atdāvināja man Rūci. Mamma negribēja ņemt. Bet es ļoti lūdzos, sāku raudāt. Un viņa paņēma.
Kad braucām mājās, mamma dusmojās, ka Rūcis mašīnā aizņem daudz vietas. Bet tētis mani aizstāvēja. Toreiz tētis vēl nebija aizgājis no mums un uz mūsu mājām vēl nebija atnācis dzīvot mammas jaunais draugs. Mamma saka, ka viņš ir labs, bet man ir vienalga,” stāsta Elza.
Jautāju Elzai, vai tagad lācis ir priecīgs. Jā, viņam esot interesanti. Rūcim tāpat kā Elzai garšojot baltmaize ar medu un auksts piens. Reizēm viņam esot iesnas un sāpot kakls. Tad Rūcis guļot gultā blakus Elzai un ārstējoties. Un vēl Rūcis ļoti gaidot, kad ciemos atnāks Elzas tētis.
“Rūcis man teica, ka tētis mani mīl. Viņš tikai ir slims. Ar alkoholu. Bet gan jau izārstēsies. Un mammu arī viņš mīl. Un mamma viņu mīl. Kaut drusciņ, bet noteikti mīl, jo citādi taču es nebūtu piedzimusi. Vecmamma man stāstīja, ka bērni rodoties no mīlestības,” stāsta meitenīte.
Tētis vienmēr atnesot Elzai dāvanas. Vedot uz kafejnīcu. Smejoties un jokojot. Un pēc tam atkal aiziet. Tas brīdis Elzai nepatīkot, tāpēc viņa vienmēr cenšas paslēpties kopā ar Rūci, lai nebūtu jāatvadās no tēta. Un vienalga pēc tam viņa apskaujot lāci. Elza parāda, kā viņa to dara. Un saka, ka pēc tam abi raudot. Tikai mamma to nedrīkstot redzēt. Jo tad arī viņa raudot.
Elza grib, lai mamma ir priecīga. Un lai tētis ir priecīgs. Tāpēc meitene izliekas neredzam tēti, ja nejauši to satiek pilsētā. Bieži tētis ir piedzēries. Bieži ar draugiem vai draudzeni un viņas bērniem. Elzai liekas, ka arī tētis tad neredz viņu. “Varbūt esmu neredzama?” Elza jautā Rūcim manā klātbūtnē. Un palīdz lācēnam apstiprinoši pamāt galvu.
Jautāju, vai Elza lasa pasakas un tic tam, kas tur rakstīts. Viņa saka, ka dažreiz tic. “Es gribētu, lai mēs visi četri – mamma, tētis, Rūcis un es – nonāktu uz neapdzīvotas salas. Tētis tur cīnītos ar pirātiem, mamma gatavotu pusdienas no kokosriekstiem un banāniem, bet mēs ar Rūci pieradinātu visus zvērus uz salas. Mēs mācītu papagaiļiem runāt, bet čūskām dejot, kad es dziedu. Delfīni mūs ar Rūci iemācītu peldēt,” saka Elza.
Saku meitenei, ka viņas lāčuks patiesībā ir jau vecs vecītis. Vai vismaz onkulis ar bārdu un ūsām. “Nē, viņš neaug liels. Tāpat kā Vinnijs Pūks. Lai viņam ir 75 gadi, viņš vienalga ir bērns. Pasakās tā ir. Arī mans Rūcis ir no pasakas. Viņš ir laimes lācis. Mammai palīdzēja izaugt lielai un skaistai. Vēl citiem bērniem tāpat. Vecmammai viņš palīdzējis nokļūt debesīs. Mani viņš katru dienu gaida mājās. Palīdz mācīties, nebaidīties un negarlaikoties. Un palīdz būt priecīgai,” saka Elza.
Prasu, vai Elza svinēs savam lācītim dzimšanas dienu. Viņa padomā un tad atbild, ka varētu to darīt kopā ar mani. “Vislabāk es svinētu Rūča dzimšanas dienu kopā ar mammu un tēti. Pie galda noliktu šķīvi arī vecmammas vietā. Taču tas nav iespējams. Ar bērniem kopā negribu svinēt Rūča dzimumdienu. Viņi smiesies par mani. Bet ar tevi varētu. Nāc, es zinu vietu tepat, skvērā, kur mēs varam viņam izcept smilšu kūku,” Elza klusi pasaka un jau saņem mani aiz rokas. “Pag’, ņem tu Rūci pie vienas rokas, es pie otras. Vedīsim abas viņu svinēt dzimšanas dienu,” piebilst meitene. Un mēs ejam. Skvērā akmeņdārzā sarūpējam smilšu kūku. Apsēžamies zemē starp sabirušām rudens koku lapām. Un es saku, ka tās ir zeltainas pankūkas. Speciāli Rūcītim. Mēs liekam kļavas lapas uz delnām un pasniedzam lāčukam. Elza jautā, vai viņam labāk garšo ar medu vai zemeņu ievārījumu. Es saku, ka, protams, ar medu. Kā jau lācim. Un mēs abas smaidām. Šajā brīdī es domāju par to, kur tagad ir manas bērnības lācis. Es nevaru atcerēties viņa vārdu. Bet es atceros viņa smaržu un siltumu. Jautāju Elzai, vai drīkstu uzrakstīt stāstu par viņu un Rūci. Elza, saka, ka jā. “Varbūt mamma un tētis izlasīs un nolems, ka mums atkal visiem ir jābūt kopā. Kā ģimenei,” saka meitene.
