Lāčplēša diena Gulbenē otrdien bija pierādījums tam, ka cilvēki vēlas šos svētkus, godā tos un grib šajā dienā būt vienkopus.
Tomēr pēc piemiņas plāksnes atklāšanas Valmieras 1. (vēlāk 4.) kājnieku pulka karavīriem, kas 1919.gadā atbrīvoja Gulbeni no lieliniekiem, kaut kā vēl pietrūka. Cilvēki it kā vilcinājās izklīst, viņi, šķiet, vēl kaut ko gaidīja, vēlējās. Varbūt Dieva vārdus? Plāksne taču tā arī palikusi neiesvētīta, jo pilsētas domes organizētajā piemiņas pasākumā gulbeniešus uzrunāt nebija aicināts neviens pašmāju draudžu mācītājs.
Godina kritušos
Jau dienas vidū pilsētas vecās kapsētas Jāņkalniņā tika iedegtas sveces un nolikti ziedi pie pieminekļa – kritušajiem par Latvijas brīvību. Piemiņas brīdī klātesošos uzrunāja Gulbenes pilsētas priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs. Pasākumu kuplināja folkloras kopa “Līgo” ar savām dziedātajām karavīru dziesmām.
Gulbeniete Ruta Lase, kura kopa šo piemiņas vietu daudzus gadus, atcerējās, ka agrāk, Lāčplēša dienā, uz šo kapa vietu nācis ļoti daudz cilvēku, bet bija laiks, kad viss apklusis. “Cerams, ka labiekārtošanas iestāde ar laiku šo vietu noformēs vēl skaistāk. Mēs nedrīkstam par kritušajiem runāt neko sliktu. Mums viņi ir jāatceras, jo viņi ir mūsu senči un Gulbene ir daudz cietusi. Neaizmirsīsim šo vietu!” teica R.Lase. Piemiņas vietā svecītes nolika arī gaidu vienība ar vadītāju Intu Vilku. “Reizēm nākam ar gaidiņām uz šo kapa vietu, lai to apkoptu, un šodien Krišjāņa Valdemāra skolas gaidiņas izteica vēlēšanos piedalīties šajā pasākumā, lai ar savu klātbūtni godinātu kritušos,” sacīja I.Vilka.
Svecītes pie Brīvības pieminekļa
Vakarā lāpu gājiens cauri pilsētai veda pie pieminekļa par Latvijas brīvību kritušajiem draudzes varoņiem. Valsts vēsturi kopā ar saviem pilsētniekiem atcerējās domes priekšsēdētājs N.Stepanovs. Uz pasākumu bija ieradies novadnieks, Latvijas Zemessardzes komandieris pulkvedis Juris Zeibārts. Viņš teica, ka Lāčplēša diena – tas ir atgādinājums par dzīviem cilvēkiem, tādiem pašiem kā mēs, kas mīlēja, baidījās un kuriem piemita drosme aizstāvēt savu dzimteni. Visi kopā – vairāk nekā 1000 cilvēku koris – skandēja Latvijas valsts himnu „Dievs, svētī Latviju!”.
„Tiklīdz kā norībēs pēdējais šāviens, Latvija brīva tad būs!” dziedāja folkloras kopa „Grodi” no Rīgas. Un pie pieminekļa iemirdzējās simtiem sveču liesmiņu – kā gulbeniešu cieņas un mīlestības apliecinājums karavīriem, kas atdevuši dzīvības par brīvo Latviju.
Tālāk gulbeniešu ceļš veda pie Vecgulbenes muižas, kur tika atklāta piemiņas plāksne Valmieras 1.(vēlāk 4.) kājnieku pulka karavīriem.
Klātesošos uzrunāja muižas saimnieks Elmārs Pitura un nodibinājuma „Valmieras 4. kājnieku pulka pieminekļa fonds” pārstāvis Romāns Naudiņš no Valmieras.
Viņš klāstīja, ka Valmierieši pagaidām var tikai sapņot par tādu Brīvības pieminekli, kāds ir Gulbenē, kur tas atjaunots vēsturiskajā vietā. Tomēr arī Valmierā cer par tautas
ziedojumiem uzcelt šādu pieminekli.
Aizlūdz par Latvijas kareivjiem
Mirdzēja spoža gaisma luterāņu baznīcas logos. Ceļš uz dievnama atvērtajām durvīm bija gaišs no maziem gaismas lukturīšiem. Taču pilsētas tēvi neaicināja gulbeniešus tālāk doties uz dievnamu un arī paši turp negāja. Arī zemessargi ierindā ar lāpām un karogu rokās aizsoļoja garām baltajai baznīcai. Tomēr aizlūgums īpaši svētkiem izrotātajā baznīcā notika, kaut kopā pulcējušies bija tikai 25 cilvēki – sievas un meitas vien, izņemot trīs vīriešus – mācītāju un divus mazus zēnus.
Mācītājs Māris Sarma svētrunā atgādināja, ka bez šīs baznīcas nebūtu pieminekļa par Latvijas brīvību kritušajiem draudzes varoņiem. Viņš pauda, ka Latvijas karavīru spēks ir bijis un būs nevis skaitā un ieročos, bet brīnumā – ticībā Dievam. Baznīcā gulbenieši jau otrreiz šajā vakarā kopā dziedāja “Dievs, svētī Latviju!”. Kad dievkalpojums bija beidzies, mācītājs atvēra baznīcas durvis un, kā jau namatēvam pieklājas, atsveicinājās no katra cilvēka, kas šajā dienā bija kopā pulcējušies baznīcā.
“Dzirkstelei” M.Sarma atzina, ka šajā vakarā sākotnēji bija plānots speciāls dievkalpojums zemessargiem, taču vēlāk šī ideja atlikta. Tomēr mācītājs nolēmis svētbrīdi noturēt, jo, kā uzsvēra viņš, “baznīca netiek vērta vaļā uz pasūtījuma”.
Lāčplēša dienu Latvijā atzīmē par godu neatkarīgās Latvijas valsts armijas uzvarai pār Rietumu brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku 1919.gada 11.novembrī. Pieminot šo notikumu, tiek godināti Latvijas brīvības cīnītāji.
