– Sāp! – šņukst mazs bērns, ar vienu roku iztriepdams asaras pār vaigu, bet otras izstiepto pirkstiņu sniegdams pretim mammai.
– Sāp… – no zemes piecēlies un pabraucījis ceļgalu, starp sakniebtām lūpām izspiež pusaugu puika un klusēdams atvaira drauga pastiepto roku.
– Sāp… – pirmās mīlestības vilšanās asaras žāvējot uz draudzenes pleca, čukst meitene.
– Sāp… – pie smagi slima bērna gultas bezpalīdzīgi rokas lauza māte.
Sāp. Izciešot fiziskas sāpēs, redzot sev tuva cilvēka ciešanas un nespējot viņam palīdzēt. Sāp, kad no tavas dzīves aiziet mīļš un dārgs cilvēks. Aiziet mūžībā vai arī – aiziet uz neatgriešanos.
Kāda paziņa, smagu vilšanās sāpju pārņemta, no tikko uzliesmojuša dusmu vulkāna neapdomīgi izgrūž karstas lavas devu:
– Ja viņš nomirtu, nudien sāpētu mazāk nekā tagad, kad viņš mani tik nodevīgi pamet!
Klusēdama šūpoju galvu, jo saprotu – šobrīd viņa mani nedzirdēs. Plaukstas sažņaugtas, nagi dziļi iespiedušies delnās, elpas vilcieni īsi un aprauti, pieci soļi turp, pieci atpakaļ. Arvien ātrāk un nervozāk. Istaba vairāk neatļauj.
Klusēdama purinu galvu un tomēr mēģinu iebilst:
– Bet tad viņš neatnāks vairs. Nekad!
Viņas aizvainojums uzšvirkst kā sausa bērza tāss:
– Un nevajag ar’! Labāk lai izkūp kā dūmi!
Garāmejot galdam, roka satver pirmo, kas pagadās (tā izrādās televīzijas pults), īsi atvēzējas, met, pults atsitas pret skapja durvīm, un šņukstu piepildītais laiks saplīst divās daļās. Nervozo nēsāšanos pa dzīvokli nomaina skaļas vaimanas dīvāna spilvenā.
Arī tās ir sāpes. Aklas un bezspēcīgas. Dusmas un bailes palikt vienai. Vārdi, ar kuriem labāk nespēlēties.
– Sāp! Ja tu zinātu, cik nežēlīgi sāp! – viņa noslauka asaras manas jakas piedurknē. – Viņš taču vairs neatgriezīsies… Tu nesaproti, kā tas ir.
Nesteidzos iebilst, jo cita sāpēm patiešām nav piemērojama sava mēraukla. Tā katram sava.
Tomēr arī man ir sāpējis. Tāpat kā viņai – uz iekšu. Kad sāpes paliek kaut kur krūtīs un smacē kā samilzis mākonis. Kā migla, kas nevis ceļas, bet sabiezē un krīt. Kad no asarām neredzi, kur kāju liec, un paklūpi, un krīti. Kad ieej veikalā pēc kaut kā un iznāc, neko nenopircis, jo izrādās – neko vairs negribas. Kad, atnācis mājās, apsēdies tumsā, jo vēlies neko neredzēt, nedomāt. Saritināties kamolā, pārvilkt sev pāri segu un paslēpties savā, nevienam nepieejamajā, telpā.
Ir sāpējis arī citādāk – kad izjūtas nav nomākušas prātu un izdodas sev ieskaidrot: tas ir pārejoši! Tikai drusciņ jāpaciešas, jāsaņemas! Jāatvaira no sevis tas sīkais, melnais, lai negrauž acis un dvēseli. Tad arī izdodas atrast piemērotu „plāksteri” – ātrāku vai lēnāku pastaigu, mūziku, sarunu, miegu… Tad prātā sen zināmais teiciens: „Nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk.”
Ir gadījies satikt cilvēkus, kam sāp uz āru – kad vārdi kā šķēpi kapā katru, kas pagadās pa rokai! Kad sāpes, aizvainojumu un dusmas gribas izmētāt ar traukiem, spilveniem, grāmatām – visu, kas gadās pa rokai. Kad gribas otru saplēst gabalos un strēmelēs, sagāzt ap sevi visu pasauli, jo šķiet – tā vainīga pie manām sāpēm! Kad šķiet – sāp tā, ka ne mirkli vairs nevar paciest, un tas nekad nebeigsies.
Un tomēr – lavīna nobrūk, un viss nomierinās. Jūra uzbango un reiz norimst. Meža ugunsgrēks pārskrien, izdeg, pelni izplēn, un pēc laika viss atkal sazaļo. Tā arī sāpes izplēn. Tiesa, ne uzreiz. Var paiet dienas, mēneši, gadi, līdz viss atgriežas līdzsvarā un – sadzīst.
Zinu, ka šķiršanās sāpes ievaino dziļi, jo vairumā gadījumu kāds jūtas otra pievilts un nodots. Sāp gan pāridarījums, gan draudošais tukšums blakus. Sāp tā, ka gribas atdarīt ar to pašu, ļaut vaļu visam sliktajam sevī, aizmirstot par savu pašcieņu. Aizturēt ar viltu, ar varu, ar spēku… Sāpes un bailes. Bailes palikt vienam.
Tu piespied manu plaukstu savam saraudātajam vaigam un jautā:
– Cik ātri mirst jūtas? Tās īstās… Kad beigs sāpēt?
Es saprotu, ka tu nejautā par tām, kas neīstas – tāpat vien spontāni uzvirmojošos vārdos izteiktas un varbūt pat neizjustas. Un arī ne par tām, kas līdz galam neizprastas un līdz ar to – vispār neatpazītas, paviršas un garāmejošas. Jā, un arī ne par tām, kas mostas, pildot pienākumu.
Cik ātri mirst tās, kas sirds dziļumos? Cik dziļi tās tur mīt? Pašos dziļumos jeb pašos, pašos dziļumos… Kā izmērīt, kuram no mums dziļāk? Tad tam arī vairāk sāp?
Ja var mēģināt parādīt un izteikt “Cik daudz tu mani mīli?”, vai iespējams izstāstīt – cik dziļi sirdī? Cik sāp un KĀ sāp? Kā zālei, kad to izrauj, un nav vairs cerības augt? Kā cilvēkam, kuram sāp sen amputētās kājas pirksti? Vai kā dzīvai miesai, kurā griezīgi duras asmens?
Ko darīt, lai TĀ nesāp? Gļēvi aizbēgt no sevis un dzīves, vēl dziļāk ievainojot otru? Apliet ar savām sāpēm visus ceļā sastaptos, lai tikai tu neciestu viens? Piedzerties, tad vēlreiz piedzerties, un atkal? Un tā dienu no dienas līdz bezjēgai? Nožēlojami. Sen dzirdēts, ka tikai izredzētajiem Dievs uzliekot pārbaudījumus. Ja Viņš tevi pārbauda un stiprina, tātad – mīl.
Tikai nesaki: – Ha!
Dzīve turpinās.
Tu atrodi manas jakas piedurkni, kur noslaucīt asaras. Es esmu tev blakus, un man ir laiks tevi uzklausīt. Bet es nepratīšu izskaidrot, kāpēc tava mīlestība pārvērtās par bailēm kādu pazaudēt, nevis par vēlēšanos ar cieņu un sapratni paturēt. Kāpēc tie ikdienas mirkļi, kuriem vajadzēja saistīt un vienot, izslējās kā klusējoša bezvārdu siena.
Kāds cits varbūt viszinoši mierinātu: šķiršanās taču ir ikvienas tikšanās sabiedrotā, un galu galā – viss kādreiz beidzas. Arī sāpēs un skumjas!
Man gribas tevi paņemt pie rokas un izvest laukā. Pavisam nesen manīju virmojam retas sniega pārslas. Sīkas un smalkas tās nopunktēja pelēko asfaltu un mazpamazām pārklāja ar baltu mežģīni. Pa šo laiku tai vajadzētu būt daudzkārtainai un biezai kā pūkainam pēlim. Tādai, kurā negribas ielikt pēdu ar pelēkā asfalta atmiņām.
Man par brīnumu, tu, ilgi nedomājot, uzmet plecos mēteli, ietinies lielacainā šallē, un mēs izejam apsnigt. Stāvam pagalmā pie puķudobes, kurā pēc četriem pieciem mēnešiem ar pavasari sasveicināsies sniegpulksteņi, un klausāmies, kā līgani planējošo pārslu čuksti pieskaras baltajai seģenei zem kājām.
Tu neko nedzirdi? Ir tikai klusums?
– Klusums un baltums.
Tu neteici – aukstums, un tas jau ir labi. Tu noliki malā savas sāpes un ieklausījies klusumā.
Snieg.
Mēs nesarunājamies, vienkārši stāvam kā laiku aizmirsušas un ieaužamies mežģīnē – sākumā zirnekļa tīkla, tad tilla, līdz dabas knipeles un tamboradatas musturus sabiezina arvien vairāk. Jau pusceļā uz zemi pārslas ir sadevušās rokās, un nu kā mazi tauriņi tās bariņiem vien laižas lejup.
Cik labi tā – apstāties skrējienā, domās, vārdos… Ļaut apsnigt visam, kas spiež kamiešus un dvēseli. Pārkrāsot baltu! Visu, kas kā skabarga vai ērkšķis iedūries. Visu, kas sūrst un knieš, kas urda domas un vārdus. Visu ieaust baltā mežģīnē vai pēlī! Lai tikai silti un maigi. Lai balti..
