Kamēr Latvijas valdība joprojām domā un lauza galvas par to, kā atgriezt svešumā dzīvojošos un strādājošos latviešus, tikmēr strādāt uz ārzemēm aizbrauc arvien jauni un jauni mūsu tautieši. Aizbrauc nelaimīgi, ka jāpamet ģimenes, mājas, tuvinieki, ierastā vide, bet, ja šeit vairs nav citu variantu, ja apstākļi spiež, šī kļūst par vienīgo iespēju. Zinu arī vairākus jauniešus, kas dodas studēt uz ārzemēm un pēc studijām diemžēl nolemj palikt svešajā zemē. Iemesli tam visiem ir labi zināmi… Tikmēr Latvijā sūdzamies, ka trūkst tādu un šādu speciālistu. Lai arī varbūt sākotnēji cilvēki domā, ka tie varbūt būs tikai pāris mēneši, kas tiks pavadīti ārzemēs, viss parasti izvēršas citādāk – viņi paliek tur un uz ilgu laiku. Un ne jau viņi negribētu atgriezties, viņi baidās no tā, kas atkal sagaidīs atgriežoties. Ekonomikas ministrija tuvākajā laikā sākšot darbu pie jauna reemigrācijas plāna, kura izstrādē iesaistīšoties arī latviešu diasporas uzņēmēji. Vai jaunais būs labāks par veco? Nevajadzētu gan aizmirst, ka arī tie iedzīvotāji, kas ir šeit, Latvijā, ir vairāk vai mazāk patriotiski noskaņoti un pagaidām vēl nav domājuši par aizbraukšanu, vēlas dzīvot cilvēcīgi, labklājībā un laimīgi. Laimīgi par to, ka var dzīvot savā zemē, nevis kaut kur tālu svešumā, laimīgi, ka var runāt savā valodā, un laimīgi, ka var strādāt savas dzimtās zemes labā. Tam droši vien būtu jābūt kā virsmērķim, uz kuru tiekties, un tad varbūt arī nebūtu vajadzības izstrādāt reemigrācijas pasākumu plānus, jo tautieši vēlētos atgriezties mājās tik un tā.
