Braucot pa Gulbenes – Smiltenes šoseju, labajā pusē pirms Sinoles pagrieziena mūsu uzmanību piesaistīja kāda interesanta pastkastīte. Tā bija rokās no koka grieztam vīram, kas virs galvas turēja lietussargu.
Braucot pa Gulbenes – Smiltenes šoseju, labajā pusē pirms Sinoles pagrieziena mūsu uzmanību piesaistīja kāda interesanta pastkastīte. Tā bija rokās no koka grieztam vīram, kas virs galvas turēja lietussargu.
Vēlējāmies iepazīties ar šīs neparastās pastkastītes sarga meistaru. Piebraucamais ceļš mūs pieveda pie skaistas mājas. Jau pa gabalu šeit viss izskatījās ļoti sakopts, bet, piebraucot tuvāk, sapratām, ka mājai ir kārtīgs saimnieks, kas uzskata, ka viņa nams ir viņa stiprā pils un tai ir vienmēr jābūt sakoptai un sapostai.
Verot vaļā glītos koka vārtiņus, mums pretī nāca arī pats saimnieks – 55 gadus vecais Rihards Tiltiņš, kas “Kaimiņu” mājā saimnieko jau trešo gadu, pirms tam viņš dzīvojis Rankas pagastā, Gaujas malā. Vīrs stāsta, ka māja, kad tā tikko iegādāta, bijusi diezgan nolaista, tādēļ viņam šajos trīs gados esot bijis daudz darba, bet tāpat kā Rīga vēl nav gatava, tā arī šeit vēl esot ļoti daudz darāmā. “Man patīk kaut ko darīt, strādāt, tādēļ nekad nav garlaicīgi. Viss šeit paveiktais ir manis paša darināts. Es nedzeru, nepīpēju, ļoti daudz strādāju. Eju mežā pastaigāties. Katrā kokā, katrā zarā var kaut ko atrast un izdomāt tam pielietojumu. Es strādāju “Lācīšu” HESā par operatoru. Pa Gauju bieži atnes dažādus interesantus kokus, tos izpētu un kaut ko interesantu sataisu – tā tapis neparastais motocikls pagalmā. Lūk, šādi man arī rodas dažādas interesantas idejas,” stāsta Rihards.
Patīk etnogrāfiskie raksti
Vīrs atklāj, ka dara it visu. “Es ceļu mājas, būvēju guļbūves. Arī šajā mājā ieguldīts daudz darba,” atzīst Rihards. Tagad māja ir skaisti apsista ar dēlīšiem, uz jumta kores durvju priekšā sēž Riharda darināts kaķis, ap logiem greznojas skaisti latviešu etnogrāfiskie raksti. Rihards stāsta, ka viņa dzimtas saknes ir meklējamas Latgalē. “Es esmu latgalietis. Droši vien bērnībā Latgalē kaut kur esmu redzējis kaut ko līdzīgu, jo vecie cilvēki taču dzīvoja saskaņā ar ticējumiem un pievērsa uzmanību etnogrāfiskajiem rakstiem. Arī man tie patīk. Kaķis uz jumta radies pavisam vienkārši – redzu kaut kur mētājamies kādu dēļa galu vai tas ir palicis pāri, taisot kaut ko lielāku, tūlīt esmu klāt ar zāģi, un kaut kas interesants ir iznācis,” atklāj darbīgais vīrs. Rihardam patīk, ka viņam ir kaut kas tāds, kā nav nevienam citam. Tāpat bijis arī ar pastkastīti. Pirms tam viņš bija uztaisījis nelielu pastkastītes mājiņu, bet tad, braucot pa kaimiņu rajonu, ieraudzījis kaut ko līdzīgu, tādēļ mājiņa uzreiz tikusi nojaukta, bet pēc tam tapis vīrs, kas sargā pastkastīti. “Šad tad, kad viņš vēlas parunāties, ielieku viņam mutē mēli. Reizēm viņš arī izmēda pastnieku,” smej Rihards. Viņš atklāj, ka viņa pastkastītē katru mēnesi atrodami dažādi žurnāli, ik dienu arī avīzes un šad tad kāda vēstule.
Dārzā veido atpūtas vietu
Drīzumā līdzīgs kokā griezts vīrs taps arī atpūtas vietā dārzā, ko Rihards arī pamazām veido. “Es veidoju akmeņdārzu. Man ļoti patīk audzēt puķes. Tās jau ir sastādītas pēc augumiem – pakāpeniski no mazākās uz lielāko. Man ir klinšu rozītes, kalnu priedītes un citi augi. Akmeņdārzā būs arī neliela strūklaka ar dīķīti, tur tecēs mazs strautiņš. Netālu būs lapenīte. Šajā atpūtas vietā vasarā ir ļoti skaisti,” atzīst Rihards. Viņš atklāj, ka dārzā viņam ir jauka sabiedrība. Augļu koku zaros Rihards ir izvietojis vairākus putnu būrīšus. “Putnu būrīši visi ir apdzīvoti, bet es plānoju taisīt vēl, tā, lai katrā kokā būtu pa putnu būrītim. Man patīk, ka dārzā dzīvo daudz putnu. Mājas bēniņos man šogad dzīvo arī divi baloži. Viņi sāk dūdot jau no agra rīta, tā es zinu, ka ir laiks celties augšā,” stāsta “Kaimiņu” māju saimnieks.
Nav darba, ko nespētu paveikt
Rihards ir nemitīgā kustībā, šķiet, arī tad, kad it kā mierīgi stāv uz vietas – tad viņa galvā raisās domas un rodas jaunas idejas. “Es nespēju nosēdēt mierā. Arī tad, kad apsēžos, lai atpūstos, nespēju neko nedarīt. Man vienmēr uz galda stāv papīra lapas un rakstāmie. Pats nemaz nejūtu, kā man jau zīmulis ir rokā un es jau kaut ko zīmēju. Man padodas arī zīmēšana. Esmu iesācis apgleznot arī krāsni,” stāsta Rihards un ved mums to parādīt. Pa ceļam viņš izrāda arī virtuvi, kur stāv paša darinātie krēsli un pie griestiem karājas paša taisīta lampa. “Te nu ir tā krāsns. Neesmu to vēl pabeidzis apgleznot, tas man būs darbiņš garajiem ziemas vakariem,” stāsta Rihards. Viņš atklāj, ka mājā viena būs puķu istaba, tur augs paša koptās un lolotās puķes. Riharda lielās mīlestības dēļ ir sākušas ziedēt pat tās puķes, kas it kā nemaz neziedot. Guļamistabā sienas būs dekorētas ar niedrēm. Vienā istabas stūrī Rihardam stāv arī dators. “Es taču nevaru atpalikt, man arī nepieciešamas modernās tehnoloģijas. Pēc kāda laika droši vien mēģināšu pieslēgt arī internetu. Vēl es studēju arī dažādas svētās grāmatas un bībeles. Bibliotēkā nav tādas, ko es nebūtu jau izlasījis. Es esmu ticīgs,” stāsta vīrs.
Riharda uzņēmība ir tiešām apbrīnojama. Šķiet, ka nav tāda darba, ko viņš nemācētu vai nevarētu paveikt, bet Rihards tik piebilst – tas tāpēc, ka viņš ir ļoti strādīgs. Visas prasmes viņš apguvis no sava tēva, kas savulaik bijis gan liels kalējs, gan mūrnieks un namdaris, gan arī muzikants. Rihards atklāj, ka viņam ir vēl milzum daudz ideju, tās visas viņš sola arī kādreiz realizēt.
