Pilsētas svētkos noteikti atkal skanēs Normunda Mazura dziesma ar Daigas Kalinkas vārdiem, kuru pirmoreiz dzirdējām Gulbenes 80. dzimšanas dienas koncertā februārī. Madonā, “Bruģa” studijā, ir tapis šīs dziesmas skaņu ieraksts. Šajās dienās tas tiek atskaņots Latvijas Radio2. Dzied Normunds, un beigās skan arī putnu balsis. Tie ir gulbji, jo dziesma taču ir par Gulbeni. “Man likās, ka šo motīvu vajag,” saka Normunds. Autors savu dziesmu dziedās arī Pilsētas svētkos luterāņu baznīcā. Normundu pazīstam kā talantīgu mūziķi, kas strādā ar savu aicinājumu nesaistītā jomā. Viņš ir uzņēmējs, 41 gadu vecs, šobrīd studē arī Vidzemes augstskolas 5.kursā tūrisma vadību.
– Dziesma Gulbenei – kā tev tā tapa?
– Ziemā kopā ar Inesi Stalidzāni gatavojāmies vadīt Gulbenes 80. dzimšanas dienas koncertu. Viņa kūdīja, ka ir jāsacer dziesma pilsētai. Saņēmos.
– Tas, ka tu komponē mūziku, nav nekas jauns.
– Bija milzīga pauze. Vienubrīd pavisam biju pagājis malā no mūzikas, jo dzīve ir dzīve. Bet… viss atgriežas, nāk atpakaļ. Un gribas arī reizēm. Kad atkal ir kaut kas paveikts, tad ir ļoti laba sajūta. Lielākais gandarījums ir tad, kad kādam ir paticis, kad cilvēki saka paldies. Viņiem jau tā mana dziesma arī domāta. Gribētos, lai tā paliek atmiņā nevis uz nedēļu vai mēnesi, bet uz ilgāku laiku.
– Kāpēc tu vairs aktīvi nemuzicē?
– Tas vairs nebija savienojams ar manu dzīvi. Gāja laiks, un tas kļuva arvien mazāk savienojams. Darbs, bērni. Cepuri nost to manu draugu priekšā, kas joprojām darbojas mūzikas laukā, kuriem tas ir darbs, mēģinājumi, ikdiena. Taču es to vairs negribu. Man ir tā: kad rodas vēlēšanās, tad izdaru. Var sanākt un var nesanākt. Tajā pašā laikā ar saviem vecajiem čomiem esmu šad tad uzspēlējis kopā kādā ballē vai kāzās. Tas nozīmē – mazdrusciņ pakaifot.
– Mūzika tev ir tikai hobijs?
– Makšķerēšana ir mans hobijs. Mūzika – to man ir iedevis Dievs. Tas ir mans aicinājums, kuram es nesekoju. Liktenis man ir devis mājienus. Kad tas man tā riktīgi sadod, es kļūdas cenšos labot. Jauna dziesma – tas ir mēģinājums laboties. Tomēr mans vilciens jau ir aizgājis. Tas bija jādara intensīvi, daudz agrāk. Taču Dievs jau redz, kāds es esmu savā sirdī.
– Kā jūties Gulbenē?
– Ar gadiem vērtības mainās. Kopumā ir tā, kā ir. Neteikšu, ka pie mums, Gulbenē, ir sliktāk vai labāk. Bet mēs paši veidojam vidi, pilsētu. Man ir bijuši aicinājumi braukt projām no Gulbenes. Kas mani noturēja? Vienubrīd bija tā, ka te bija savējie, draugi, negribējās no viņiem aiziet projām. Kopā muzicējām. Pēc tam bija sajūta: nu kā es savas mājas atstāšu?! Šobrīd jūtos savas pilsētas patriots.
– Kā tu raksturotu vidusmēra gulbenieti?
– Tas ir tāds pusmūža cilvēks, ka vēlas saglabāt jaunību jeb, tēlaini izsakoties, veic plastisko operāciju, lai izskatītos labāk savos gados. Manuprāt, ar katru brīdi šī pilsēta kļūst jaunāka, tajā pašā laikā saglabājot seno, foršo, ieģērbjot to atsvaidzinātā veidolā. Cepuri nost Jurģa Ābeles un Elmāra Pituras priekšā. Tas ir supervariants gulbeniešiem, pilsētai. Jo vairāk kas tāds Gulbenē notiks, jo mums patiks te dzīvot, arī jauniešiem negribēsies bēgt projām no savas pilsētas. Vienīgais mīnuss ir tas, ka Gulbenē ir maz pelņas iespēju.
– Mazpilsētā visi cits citu pazīst, interesējas viens par otru, aprunā…
– Galvenais, ka acīs nesaka, uzdrošinās to teikt citiem cilvēkiem. Vienmēr citiem. Tā paziņošana par otru iet pa riņķi caur citiem, jo nav drosmes pateikt acīs. Tā informācija peld… Kamēr būs krauja starp cilvēku sociālo, materiālo stāvokli, tikmēr tā neveselīgā interese par citu dzīvēm nemazināsies. Latvietim ir raksturīgi noskaust, aprunāt, iebāzt degunu cita dzīvē. Tās ir intrigas. Nezin vai daudz ir cilvēku, kas uzliks roku uz sirds un vēlēs otram labu. Ja kopumā visu cilvēku labklājības līmenis būtu daudzmaz līdzīgs, ja mēs visi un katrs vairāk smaidītu, domāju – būtu labāk. Svētkos, kad esam visi kopā, jūtamies laimīgi. Pozitīvās emocijas ir tad, kad sajūtam kopību. Kāpēc ir tā, ka ikdienu ar savu kritiku cenšamies padarīt melnāku? Vairāk vajag smaidīt, vajag priecāties par labo, kas notiek visapkārt!
– Labi, darbīgi cilvēki – tā ir Gulbene. Tava dzīvesbiedre Jolanta ir Gulbenē populāra sieviešu daktere.
– Pēc pacientu zvaniem uz mājām, pēc tā, ka Jolanta bieži vien darbā ir pat sestdienās un svētdienās, es redzu, ka viņa ir laba ārste. Viņa ļoti daudz sevi atdod darbam. Ja tu laba esi darbā, tad tas ir zināms mīnuss ģimenē. Un tomēr mums pietiek laika būt kopā. Mēs visi ceļojam. Šoruden arī brauksim. Kad tiekam projām no ierastās vides, kaut vai kopā vienā laivā iesēžamies uz divām dienām un peldam pa Pededzes upi – tas ir brīnišķīgi. Esam projām no lietišķās pasaules, no telefona zvaniem.
– Ģimene ir vērtība, ko apjauti gadu gaitā jeb to sevī nesi vienmēr? Zinu, ka pats agri bērnībā zaudēji mīļu cilvēku – mammu.
– Ģimenes vērtību ar katru gadu izjūtu spēcīgāk. Tas noticis līdz ar katru jaunienācēju ģimenē, ar katru bērnu tās ir jaunas attiecības, jauna atbildība. Kad meita piedzima, biju klāt. Uzreiz viņa bija man rokās. Tas bija labi. Tagad mūsu meitai Evelīnai Marisai ir astoņi gadi, dēlam Kristoferam Viljamam ir trīs gadi. Ikdienā daudz esam kopā. Es iejūtos viņu pasaulē, kas ir brīva.
– Vai tev ir daudz draugu?
– Tā ir tēma, kad saku: žēl. Tā gribas biežāk būt kopā ar vecajiem draugiem! Ar gadiem, izveidojoties ģimenei, brīvais laiks izpaliek. Neviens draugs man nav aizmirsts. Nekad! Tikai tikšanās reižu ir mazāk. Skumji. Taču, kad satiekamies, emocijas, iespējams, ir spēcīgākas, nekā tās būtu ikdienā kontaktējoties. Mazāk kopā muzicējam, mazāk kopā makšķerējam.
– Vai sirds nenosāp, kad draugs noķēris lielo zivi, bet tu nebiji klāt?
– Nē, man drīzāk prieks, ka ar kādu kaut kas labs notiek. Un ir dusmas uz sevi, ka nevaru atrast laiku. Draugi bijuši kopā, bet es neesmu bijis klāt. Tad man uz sevi ir dusmas!
– Tavas domas par mīlestību, kā tās mainījušās?
– Nevaru noformulēt. Jaunībā es to nosaucu par neprātu, ārprātu. Tajā vecumā cilvēks neko neliek pa plauktiņiem. Viss bija OK – sirds sitās, kļūdas tika pieļautas. Tikai pēc tam cilvēks domāja. Un vienalga bija labi! Šodien saku: nekad nevajag noliegt sevi jaunībā, savas tā laika izjūtas, jo arī tad viss bija īsti, patiesi. Neatkarīgi no tā, vai tas bija labi vai slikti. Un kas to var izsvērt? Taču 40 gadu vecumā prāts iet pa priekšu jūtām. Tad ir būtiski, kā sakārtota dzīve. Viss iet savu gaitu.
– Latvijā tagad ierasts ar bažām raudzīties uz katru 40 gadus sasniegušo vīrieti, jo tad var uznākt krīze…
– Man jau 41 gads. Līdz ar to bīstamā robeža sen pāri. Es pateikšu atklāti, ka par tādu vecuma krīzi nemaz neesmu domājis. Kuram normālam vīrietim nepatīk uzmest aci skaistai sievietei? Domāju, ka tam nav nekāda sakara ar vecumu. Ir vīrieši, kas izvēlas citu dzīvi un arī aiziet šajā citā dzīvē. Kāpēc tam jānotiek 40 gados? Tikpat labi tas var notikt 30 vai 60 gados. Tā tas ir bijis vienmēr. Tikai padomju laikos varēja kārtīgi dabūt, ja sadomāja šķirt laulību vai skandalēt mājās. Tagad nav nekādu šķēršļu. Manuprāt, katram jādzīvo sava dzīve. Kā kuram izdodas – tas ir cits jautājums. Mans arguments ir tāds: kur paliek bērni, kas ar viņiem notiek, ja vecāki šķiras, kā tad jūtas bērni, kā viņiem klājas?
– Mūziķi vienmēr bijuši daiļā dzimuma apjūsmoti. Vai tev tā šodien nepietrūkst?
– Tam ir iziets cauri. Tas ir patīkami līdz zināmai robežai. Sākumā. Visbeidzot no tās uzmanības cilvēks nogurst. Ir jānošķir publikas mīlestība kopumā, jo tā nekad neapnīk. Tā ir lieliska sajūta, mīlestība, ko jūt aplausos, atsauksmēs, cilvēku acīs.
– Ieklausoties dziesmā… Tu esi romantiķis!
– Man ļoti patika dziesmas vārdi. Domāju, kā tiem pielikt klāt mūziku. No teksta autores Daigas teiktā sapratu, ka pirmo reizi kāds komponē mūziku viņas dzejai. Viss notika. Pasakaini vārdi par Gulbeni.
