Kad 1991.gada janvārī daudzi cilvēki, tostarp arī no mūsu novada, devās uz barikādēm Rīgā un bija gatavi sargāt mūsu visu brīvību, es biju vēl maza meitene un tomēr atceros, kā mājās vecāki skatījās televīziju un ar bažām gaidīja tālāko notikumu attīstību. Vēlākos gados šie notikumi ieguva daudz reālākus apveidus, kad tika aplūkoti vēstures stundās, kad tika uzklausīti vai lasīti barikāžu dalībnieku atmiņu stāsti un skatītas filmas. Ir pagājis jau krietni ilgs laiks – 22 gadi – kopš 1991.gada janvāra, un, par laimi, tagad dzīvojam brīvā un neatkarīgā Latvijā, taču tiem drosmīgajiem cilvēkiem atmiņas par šiem trauksmainajiem notikumiem arī šodien ir dzīvas un, kā to teikuši ir daudzi, – ja vien vajadzētu, viņi būtu gatavi doties uz barikādēm arī šodien. Jā, mēs tagad dzīvojam pavisam citādākā laikā. Varbūt kādam arī šķiet, ka mūsdienu jaunatnei ir zudusi patiesā izpratne par vārdu “brīvība” un daudziem zudušas arī patriotisma jūtas, tomēr esmu pārliecināta, ka arī mūsdienās daudzi būtu gatavi doties aizstāvēt mūsu valsts brīvību, ja vien tas būtu nepieciešams. Jācer vien, ka tādi vai līdzīgi notikumi vairs nekad neatkārtosies un mums tie nebūs jāpiedzīvo. Bet, lai šie notikumi, kas ierakstīti mūsu valsts un tautas vēstures grāmatas lappusēs, būtu dzīvi arī vēl pēc desmit un divdesmit gadiem, lai tie neaizietu nebūtībā, par tiem ir jārunā, jāstāsta jaunajai paaudzei, lai arī viņi tos saprot un cenšas izdzīvot caur to cilvēku atmiņu stāstiem, kas tos paši savulaik piedzīvojuši.
