Ciemojos pie draugiem Skolas ielā un neviļus mūsu sarunas, protams, ievirzījās slapjajā tematikā. Pieminējām nezin kur aizmukušos jaunības, spēku, skaistuma un neaizmirstamos skolas gadus, 1.septembra tuvumu. “Man bija kādreiz tik daudz plānu. Kur tie ir palikuši?!” iešņukstējos saskandinot. Noburkšķēju, ka gan jau septembris sāksies ar lietu un dārzā puķu nebūs, ko mazbērniem iedot, lai, cēli sākot jauno mācību gadu, pielabinātos skolotājiem. Puķes noslīkušas kopā ar kartupeļiem, sīpoliem un pārējo ražu!
“Štrunts par puķēm! Paraug, sešu bērnu ģimene šovasar slīkst privātmājā blakus renovētajai Blaumaņa ielai!” mani pie loga pievedot, ģimenes draugi no dzīvokļa ceturtajā stāva ar pirkstu norādīja uz mazu, melnu būdeli. Tobrīd lija, ūdens no tuvējā grāvja bija “aizkāpis” līdz pašam mājas slieksnim. “Jā, tur ar gumijniekiem būs par maz. Vajadzēs laivu, lai tiktu uz skolu,” secināju es. “Nē, laivu viņi nevar atļauties,” nopūtās mani draugi.
Sākām spriest par to, ka mūsu miestā ielas frišina un cep kā kūkas citu aiz citas. Bet lietus ūdeņu novadīšanu nesakārto! Pašvaldība taupa ne tikai savu, bet arī Eiropas Savienības naudu un valsts investīcijas. Malači! “Ai, bērniem būs pamatots iemesls 1.septembrī un vēl citās slīkstošajās dienās neiet uz skolu. Bērni priecāsies!” es centos ievirzīt sarunu uz optimistiskas nots. Taču mani draugi nepadevās. Viņi uzskata, ka grūtības tikai norūda cilvēku. Nav laivas? Lai bērni peldot uz skolu! Lai neaizbildinās ar peldbaseina trūkumu pilsētā! Pašvaldība ir parūpējusies, lai šai ģimenei būt baseins pašu mājas pagalmā. Ne jau velti mūsu vietējā vara ir panākusi iekļaušanos veselīgo pašvaldību tīklā.
Es nebiju padomājis tādā virzienā. Draugi pamudināja mani spriest dziļāk. Kā saka, analizēt procesus kopumā. Ne jau velti saka, ka mūsu miestā dzīvo pilsētnieki ar raksturu.
Bet es tomēr tās sešu bērnu ģimenes vietā 1.septembrī jau agrā rītā pie sevis izsauktu glābējus un vietējās varas pašu galveno šefu. Lai izsūknē pagalmu sausu! Bet, ja nevar, lai vismaz no pašvaldības budžeta piešķir laivu lietošanai ārkārtas situācijas, kādu šovasar ir bijis daudz, būs arī rudenī un pavasarī. Ja pašvaldība nevarēs palīdzēt, mēs, iedzīvotāji sametīsim naudu un tai ģimenei laivu tomēr sagādāsim. Bērni taču nedrīkst palikt neskoloti!
