Kas mums, Gulbenes un Alūksnes rajona iedzīvotājiem, ir tik pierasts kā rīta kafija, tas citiem šķiet kā rozīnīte svētku pīrāgā. Šo salīdzinājumu var attiecināt uz mazo bānīti. Uz to lūkoties kā uz Ziemeļmeitu tagad brauc no tālām pasaules malām.
Kas mums, Gulbenes un Alūksnes rajona iedzīvotājiem, ir tik pierasts kā rīta kafija, tas citiem šķiet kā rozīnīte svētku pīrāgā. Šo salīdzinājumu var attiecināt uz mazo bānīti. Uz to lūkoties kā uz Ziemeļmeitu tagad brauc no tālām pasaules malām.
Kas to būtu domājis! Vēl pirms desmit un vairāk gadiem bānīša liktenis bija uz svaru kausiem – būt vai nebūt. Cipari grāmatvedības papīros nežēlīgi brēca, ka šaursliežu dzelzceļš nedod peļņu – izdevumu vairāk nekā ienākumu. Lokomotīve un vagoni izgāja no ierindas, jaunus nebija kur ņemt. Arī ritošā daļa nolietojās. Ne mazums bija jālauza galva, kur ņemt aprīkojumu, lai uzlabotu bānīša tehnisko kārtību.
Mums, kas tolaik ar bānīti ik rītu čukčinājām uz darbu pilsētā un vakarā atpakaļ uz mājām, tas likās briesmīgi. Šķita, vai tiešām neko nevar darīt, lai šis mazais savdabīgais braucamrīks neaizietu nebūtībā tāpat kā daudz kas cits, kas neatgriezeniski pazuda.
Cerība mirst pēdējā. Par šaursliežu dzelzceļa un bānīša eksistenci iestājās Valsts kultūras un vēstures pieminekļu aizsardzības inspekcija. Lai saglabātu esošo “Gulbenes – Alūksnes” dzelzceļa ritošo sastāvu, to atzina par valsts nozīmes kultūras pieminekli. Bet arī tad ne mazums šķēpu bija jālauž, lai glābtu bānīti no likvidācijas. Tagad esam lepni par to, ka mums ir eksotiskais bānītis, kas pievilina tūristus.Tādējādi viesu redzeslokā nokļūst mūsu rajonu ievērojamākās vietas. Bānīša maršrutā, kas ir 33 kilometrus garš, vēl tikai vajadzētu acij tīkamāku, sakoptāku vidi – atbrīvoties no alkšņiem, vēja kaņepēm un nātrām aizaugušās grāvmalās gar bānīša sliedēm, skaistākas veidot pieturvietas, lielāku vērību pievērst sliežu drošībai. Prieks, ka jaunie bānīša saimnieki – uzņēmējsabiedrība SIA BO “Gulbenes – Alūksnes bānītis” -, kas šaursliežu saimniecību no VAS “Latvijas dzelzceļš” pārņēma 2001.gadā, daudz domā un dara, lai mazais vilcieniņš ne tikai ikdienā pārvadātu pasažierus un kravas, bet arī uzņemtu un izklaidētu tūristus, piedāvājot viņiem apmeklēt interesantus tūrisma objektus. Ne velti laikraksta lasītāji tieši šā uzņēmuma direktoru Osvaldu Lucānu izvirzīja Cicerona balvai. Bānītim ir arī savs draugu klubs, kas joprojām gaida piebiedrojamies interesentus, un internetā ir sava mājas lapa (www.banitis.lv).
Atmiņā nāk pavasarī redzētais Vācijā, Saksijas Šveices mazpilsētā Zossene, kur arī darbojas šaursliežu dzelzceļš. Tur banītis ir tūristu rīcībā. Viņi skaisto dabu un piedāvāto atpūtas programmu bauda, ceļojot gan vagoniņos, gan īpaši būvētās drezīnās. Ideju netrūkst, būtu tikai griba tās īstenot.
Nu jau mazais vilcieniņš ieripojis otrajā gadu simtenī. Un jubilejas tortē varam spraust vienu sveci, jo bānītis ir guvis jaunu elpu, jaunu iespēju, jaunu dzīvi. Šodien kārtējos Bānīša svētkos būsim kopā ar mūsu mazo zaļo “vabolīti”, kā to mīļi dēvē vietējie. Labu ceļavēju!
