Nereti sastopam kādu cilvēku, kas ir izcils savā darbā. Un tikpat, ja ne vēl vairāk, šim izcilniekam pretī ir skauģu, kas paši savā dzīvē neko nav sasnieguši.
Nereti sastopam kādu cilvēku, kas ir izcils savā darbā. Un tikpat, ja ne vēl vairāk, šim izcilniekam pretī ir skauģu, kas paši savā dzīvē neko nav sasnieguši.
Izcilnieks var būt bārmenis, kas nojauš klienta vēlmes; skolotājs, kuram piemīt īpašs talants skolēnos modināt interesi par mācību priekšmetu; jebkuras citas profesijas pārstāvis, kas ir sabiedriski aktīvs.
Panākumi mēdz izraisīt dažādu attieksmi. Izplatīts komentārs šādās reizēs ir, ka viņam (viņai) tas padodas. Šie ļaudis pat necenšas būt tik izcili, tas notiek it kā pats no sevis, dabiski, bet viņu paveikto nevar nepamanīt. Cilvēki, kuriem ir bijusi iespēja (man pat gribētos teikt – laime) ar šiem izcilniekiem kopā strādāt, to atceras ilgi. To nav iespējams aizmirst, jo no šādiem cilvēkiem strāvo enerģija, darba spars un labestība. Arī manā darbā gadās šādus cilvēkus sastapt. Viņi “aplipina” ar savu enerģiju un ļauj uz lietām paraudzīties citādāk – sirsnīgāk.
Šie cilvēki nereti ir tik nesavtīgi, ka reizēm aizmirst paši par sevi. Kaut arī viņi nav bagāti, nežēlo naudu, lai kaimiņam nopirktu zāles vai citas nepieciešamas lietas. Jūs teiksiet – cik gan maz mums ir tādu cilvēku! Nē, tā nav. Vienkārši bieži vien mēs esam akli un neredzam labo. Reizēm, kad tomēr ieraugām, tas jau ir par vēlu.
Tiesa, šo izcilnieku nav daudz. Tagad katrs skrien, kur vajag tikai viņam. Strādā vairākās darbavietās, lai varētu nodrošināt iztiku ģimenei (un to nevienam nevar pārmest), strādā un mācās, aizmirstot par brīvo laiku, un ikdienas veicamos darbus pārdomā, braucot autobusā vai trolejbusā. Laika trūkuma dēļ esam nelaipni un neiecietīgi.
Diemžēl sabiedrība kļūst arvien skarbāka attiecībā pret citiem cilvēkiem. Ir grūti būt labam, jo apkārt ir tik daudz skauģu. Latviešiem šī īpašība tiek piedēvēta jau izsenis. Reizēm sāp sirds, ka kāds dīkdienis, kas izpostījis savu dzīvi, jaucas citu cilvēku dzīvē, ņirgājas, bet nespēj pirkstu pakustināt, lai pats kaut reizi būtu labs. Vienmēr ir bijis vieglāk kritizēt citus vai izteikt dzēlīgas piezīmes, aizmirstot par savu “baļķi acī”.
Varbūt par to nevajag uztraukties, jo agrāk vai vēlāk katrs saņem pēc nopelniem. Nevajag sevi apgrūtināt ar negatīvām emocijām, domājot par nepatīkamiem starpgadījumiem. Cilvēks cilvēkam nedrīkst būt soģis, jo kādas gan ir tiesības lemt par citu izdarīto? Lai skauģi skauž! Ja viņus nemoka sirdsapziņas pārmetumi, lai viss rit savu gaitu. Mēs labāk varam kādu izcilnieku pieteikt akcijai “Labā zvaigzne” un tādējādi pateikt viņam publiski – paldies!
