Kurš šodien Latvijā nezina, ka bez Eiropas Savienības regulām vairs neprotam dzīvot. Līdz šim mēs, provincē dzīvodami, bijām noregulējuši savu lauksaimniecību un darba vietas līdz pagrimumam. Bet līdz šim Eiropa vēl pratās tik daudz kauna, lai ar savām norādēm no augšas nelīstu manā privātajā dzīvē. Bet tā, kā zināms, sākas ar spuldzīti atejā. Šodien uzzināju, ka Eiropa ir atļāvusies patraucēt mani intīmā brīdī. Lasu Eiropas Komisijas jaunpieņemto regulu! Manā tualetē Iļjiča spuldzīte esot jāizgriež un tās vietā jāieskrūvē taupības lampa! Man ir dots trīs gadu termiņš. Ko nu?
Patiesībā es jau esmu izmēģinājis praksē tās taupības spuldzes. Mana laulene bija nopirkusi bodē divas tādas – Ķīnā ražotas. Lika vienu virtuvē ieskrūvēt, otru – tualetē. Es jums teikšu, krita uz nerviem man tāda pliekana gaisma. Tualetē nespēju vairs savos pirkstos tualetes papīru saskatīt, bet virtuvē garām miskastei nospļāvos. Lieki teikt, ka sajutu milzīgu diskomfortu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī laternā uz ielas, kas man pie loga, tagad deg taupības spudze. Agrāk, elektrību dzīvoklī taupīdams, vakaros varēju istabā gaismu neslēgt. Atlika tikai neaizvērt aizkaru, varēju pat avīzi laternas gaismā, pie palodzes sēdēdams, lasīt. Tagad no tās dzeltenās čuras laternā man nelabi metas. Ejot pa ielu vakarā, jūtos kā šmigā. Viss gar acīm šilierējas.
Paši saprotat, ka grūti ir cīnīties par gaišākām ielām ekonomiskās krīzes laikā. Ja es naidā izdauzīšu spuldzi laternā pie savas mājas, tās vietā gaišāku neieskrūvēs. Vispār neko vairs neieskrūvēs! Tāpēc es ciešos, zobus sakodis. Toties atejā man atkal deg Iļjiča gaisma. Un es patiesi jūtos kā ķeizars!
