Draudzene, izdzirdot, ka tūlīt došos atvaļinājumā, iespiedzas klausulē: “Kā, atkal? Tu taču jau biji!” Taisnojos, ka brīvās dienas iekrājušās vēl no pagājušā gada, ka esmu tik ļoti piekususi, visu karsto jūlija mēnesi pavadot birojā, un vispār man pienākas bērna kopšanas atvaļinājums, jo mazais Morics vēl ir bēbis, kas naktīs sparīgi rosās – lēkā pa mani un ik pa brīdim grib nolaizīt degunu. Noilgojies bērns – pa dienu esmu prom, tad nu izmanto naktis.
Ar cerībām skatos uz lietus mākoņiem un vēroju ziņas sociālajos tīklos, kur ik pa brīdim kāds ieliek savus sēņu guvumus. Man ne tikai patīk sēņot, bet arī ļoti garšo sēnes. Vislabākie draugi man ir tie, kam tikai patīk sēņot, jo arī viņu pilnie grozi nonāk manā īpašumā. Ar smaidu vēroju, ka bildes ar savāktajām sēnēm parādās dažādās ārvalstu latviešu grupās. Latviešu sēņotāja gēns ir dzīvs un aktīvs!
Starp sēņošanu, gurķošanu un ogošanu vēl jāpaspēj aizbraukt līdz skolai, jo esmu ieskaitīta studentu kārtā, man ir ļoti paveicies – mācīšos valsts apmaksātā budžeta grupā. Tikai tagad apjaušu, ko esmu sastrādājusi, bet spītība neļauj atkāpties – ja esi iesācis, tad jāizdara līdz galam, vienkārši jāizdara! Šo spītību esmu audzinājusi arī saviem bērniem – neapstāties pusceļā, nepamest kaut ko jau pie pirmajām grūtībām.
Vienmēr esmu uzsvērusi, ka vajag risināt radušos problēmu, nevis bēgt no tās, kas jebkurā situācijā ir visvieglākais, bet neko neatrisina un rada tikai papildu problēmas un zaudējumus.
Dzīvojot pēc šī principa, kāds tur augšā vienmēr pacenšas, lai viss noritētu tieši tā, kā esi iecerējis, vai, ja ne gluži tā, kā esi iecerējis, tad vismaz mazāk sāpīgi un ar mazākiem zaudējumiem.
Mēs esam ne tikai tas, ko ēdam vai domājam, mēs esam arī tas, ko darām. Vai nedarām. Atceries to, kad gribi kādam nodarīt pāri vai pasniegt palīdzīgu roku!
Lai Tev saulaini!
