Mana laulene Rozālija iesteidzas ar malkas klēpi virtuvē un satraukti paziņo: “Nāk kaimiņu Jēcis. Diez kas šim šoreiz sakāms?”.
Mana laulene Rozālija iesteidzas ar malkas klēpi virtuvē un satraukti paziņo: “Nāk kaimiņu Jēcis. Diez kas šim šoreiz sakāms?”
Nepaiet ne pāris minūtes, priekšnamā atskan dziesma – “Dziedāsim to riņķa dziesmu, riņķa dziesmu, jā…” Kuplu dūmu izpūzdams, pa durvīm ieklumburo Jēcis. Viņš vēl nav attapies, kad mana Rozālija šim aizrāda: “Jēci, Jēci, tu ar savu pīpi piesmirdināsi visu māju.” “Mana tabaka nav nekāda kontrabandas smirdoņa, bet pašu dārziņā audzēta. Vai tad tu nesaod, cik tā labi smaržo?”
Kad Jēcis apvainojumu pārlaidis, sāk savu sakāmo: “Nu ir varen labi, nu vienreiz Amālijai to cisku un gūžas locītavu sadakterēs. Pats ministra kungs Bērziņš teica, ka slimnīcā Rīgā par diennakti jāmaksā 5 lati, tad operēs un bīdīs cauri visiem gudriem aparātiem. Tos 5 latus mēs kaut kā sagrabināsim. Rindā arī nebūšot jāstāv ilgāk par divām nedēļām.”
Nograb durvis, klāt arī Amālija. Satraukta, priecīga, bet vēl aizdomu pilna. Šī vēršas pie manas laulenes un saka: “Ai, Rozālij, visu nakti lāga neesmu gulējusi. Ka tik Dieviņš dotu, ka tik dotu, un tas likums netiktu atcelts vai grozīts! Ne jau katrreiz tiek izpildīts, ko augstie kungi sasola. Ak, tavu laimi, es jau domāju, ka ar to locītavu būs jāaiziet uz viņsauli. Kur tu ņemsi, cilvēks, tos tūkstošus?”
Tagad viss mainās, no laimes Amālijai nobirst prieka asaras. “Ko tu raudi, muļķa vecene, priecājies,” Jēcis aizrāda. “Vienreiz sākuši domāt arī par nabaga pensionāriem.” Amālija satraukta: “Kā nu būs ar to pensijas pielikumu?” “Nu tie divi lati būs kā āmen baznīcā, kur nu šie paliks,” gudri saka Jēcis. Aizdomājies viņš turpina: “Polšs jau nesanāk, bet… Lai tik kaut kas nesamisās nākotnē. Nauda paliek nauda, liela, maza, mums pietiek ar mazu, neesam jau nekādi augsti kungi ar gudrām galvām. Kā saka, katram sava alga. Nebūsim skaudīgi par tiem simtiem tūkstošiem, ko saņem citi. Apsviedīgiem cilvēkiem apsviedīga alga. Padomā, 2004.gadā viņsaulē aizgājuši 5400 pensionāri. Nabadziņi, tā arī nepaguva sagaidīt šos jaukos pārmaiņu laikus veselības uzlabošanā. Diez kā tur, Eiropas Savienībā, vai tur mirst mazāk vai vairāk kā pie mums, un kā būs šogad?”
“Kā būs, kā būs? Vai nav viens pīps, kā es aizeju pie svētā Pētera – pēc mūsu standarta vai ES,” gudri turpina Jēcis. “Lai tik mirst tie nabagi, nepīsies pa kājām bagātajiem, nevajadzēs lauzīt galvu par dažādiem pabalstiem un pārējo,” saka Amālija, “bet visi taču ir cilvēki un dzīvot gribas katram, lai cik grūti būtu. Ka tik Dieviņš dotu labu prātu visiem mūsu kungiem un tie rūpētos par savu tautu.
Vectētiņš no Līgo
