Laiks, kurā gaidām Ziemassvētkus, ir gaidīšanas un visa gada gājuma izvērtēšanas laiks, kad katrs cilvēks pārdomā savu rīcību, uzslavē sevi par padarīto un dusmojas par nepadarīto. Nolēmu, ka ļaušos šīm pārdomām, sirdsmie-ram un iekšējai harmonijai, domājot par saviem vismīļākajiem cilvēkiem, kurus satikšu Ziemassvētkos. Iededzu sveces apkārtējam gaišumam, atspiedu galvu rokās un caur loga rūti raudzījos zvaigznēs. Ja nu kāda no tām krīt un izpilda manas klusākās vēlēšanās. Tomēr šo pieklusināto pārdomu idilli vienā mirklī sagrāva informatīvie fakti, kas, šķeļot televizora ekrānu, sabira telpā. “Valsts iestādēs – visbezjēdzīgākā naudas šķērdēšana, cilvēki nerod taisnību tiesās, marihuāna – pieprasītākā narkotika Latvijā, atkal kāds gājis bojā autoavārijā, politiskās partijas strīdas par Ministru prezidenta kandidatūru, kaut kur noticis kārtējais sprādziens,” ziņo diktors. Tad seko uzskaitījums, kas jaunajā gadā kļūs dārgāks, kā tas ietekmēs mūsu dzīvi. Saprotu tikai to, ka spiediens atkal tiek izdarīts uz cilvēkiem, kuri vēl ir kaut cik maksātspējīgi un dara to apzinīgi. Laikam jau vieglāk ir paņemt no cilvēka, kas iztiek ar minimālo algu, nevis no tā, kas algas dienā saņem vairākus tūkstošus. Prātā nāk Konfūcija teiktais, “ja valsts ir labi pārvaldīta, ir jākaunas par nabadzību un sliktiem apstākļiem. Ja valsts ir slikti pārvaldīta, jākaunas par bagātību un slavu”. Kā ir ar mums? Šis esot cerību, ticības un visa piedošanas laiks. Var kā lielu dārgumu auklēt cerību, var ticēt bezgalīgi, bet cik bieži var piedot kļūdas, kas atkārtojas? Īpaši, ja tās neviens negrib labot. Man gribas, lai cerību zvaigznes neaizsedz jauni mākoņi.
