Kad bērnībā vēl nebija sākušās manas skolas gaitas, Lizumā mājās klausījos skaņuplates un gaidīju, kad no darba pārnāks vecāki. Starp manām mīļākajām platēm bija arī tās, kurās skan dzej-nieka Jāzepa Osmaņa balss. Man patika viņa asā, dzēlīgā valoda. Mēģināju Gulbenes bibliotēkā šodien uziet J.Osmaņa sešdesmito gadu dzejas grāmatas. Diemžēl – neveiksmīgi. Nu ja. Tā jau ir dzeja par pagājušajiem laikiem. Bet cik trāpīga! Vēl tagad man ausīs skan J.Osmaņa balss no plates, spilgti iezīmējot padomju gadu ambicioza politiķa manieres: “Lai te nedomā kaut kādi, ka te runā visvisādi, es te esmu, pats te esmu, nevis šādu tādu “ismu”, es te ceļu komunismu!” Jā, ko sabiedrība cēla toreiz, bija skaidrs, ko cēlām Tautas frontes laikā, Atmodas sākumā, arī bija skaidrs, bet ko ceļam tagad? Arī par to saskatu līdzības J.Osmaņa dzejolī “Cēloņi un sekas”: “Reizēm ir tā – dzīve šķiet lieka. Reizēm ir tā – nav vairs prieka. Neceļas rokas. Darbs ir kā mokas. Satumsis, aizmiglojies uz dzīvi skats. Vainīga visa pasaule. Izrādās – saulei priekšā esi aizstājies pats.” Tā dzejnieks rakstīja 1974.gadā iznākušajā krājumā “Vilkuvāle”. Šoruden J.Osmanis 82 gadu vecumā ir aizgājis. Viņa dzejā tagad saklausu pareģojumu: “Esmu tālu projām. Nozied rododendri.” Un vēl: “Sirdī ilgas smeldz. Latvija, kur gan tu esi, Latvija? Skatos – ehei! Garām man pabrauc “Latvija”…” Patīkamas asociācijas. Un patīkamas atmiņas. 3.oktobra rītā cauri Gulbenei goda aplī brauks “Latvijas”, atzīmējot “RAF” rūpnīcas 60 gadu jubileju. Diemžēl šī rūpnīca vairs nepastāv jau 16 gadus.
Laika rādītājs
00:00 02.10.2014
89