“Jēci, vai minimālās algas paaugstinājums uz 380 eirikiem mēnesī, sākot ar jauno gadu, tavai mazmeitai ir simbolisks vai apkaunojošs?”
Jēcis smīn: “Tas salīdzināms ar elektrības un gāzes dārdzību. Lai aizmālētu acis, izdomā izlīdzinājuma maksājumu formulas vai izdomās vēl kaut ko citu. Varbūt nomērīs zemes blīvumu pie katra elektrības staba un, vadoties pēc tā, aprēķinās maksājumu. Peļņai un prēmijām taču nauda kaut kur jāņem. Un birokrātija ir vijīga.”
“Jā, Jēcīt, laiki mainās un dzīve tiem līdzi. Dzīve maksājot tik, cik tas maksājot. Bet vai tam tik jāmaksā, cik tas maksā? Un atkal aizbāž muti, jo esot brīvais tirgus. Nu nav tas brīvs! Tas ir mākslīgs veidojums, lai gūtu pēc iespējas lielāku peļņu. Viss grozās ap naudu dzīves labklājības piesaukšanas vārdā. Kurš lielāks spekulants un apsviedīgāks biznesmenis, tas brauc lepnākā mašīnā un bauda dzīvi ārpus Latvijas. Bet kāpēc viņš neatbalsta savējos un neatpūšas mūsu atpūtas kompleksos, piemēram, Ušura ezera pludmalē?”
“Katra paaudze dzīvo pēc saviem likumiem. Cik gan labi tagadējie skolēni zina pasaules vēsturi? Drīzāk to prāts un galva ir datori – laikmetīgi un moderni. Un kurš gan pašreizējais Saeimas deputāts zina, cik likumu un to grozījumu pieņēma, piemēram, 5.Saeima? Lūk, cik strauji rit laiks – ne to apturēt, ne līdzi izskriet…”
