Kārtējais rīts sākas ar bezgala dīvainu atmošanos – it kā balansējot uz robežas starp sapni un realitāti, un pat sapņu pasaulē mēģinot rast skaidrību – tas patiešām tā bija vai es to atkal nosapņoju?
Kārtējais rīts sākas ar bezgala dīvainu atmošanos – it kā balansējot uz robežas starp sapni un realitāti, un pat sapņu pasaulē mēģinot rast skaidrību – tas patiešām tā bija vai es to atkal nosapņoju?
Acis puskrēslā vēl taustās pēc pazīstamiem priekšmetiem, mēģinot nošķirt to, kas šķiet pilnīgi neticams, no daļēji iespējamā; to, kas sapnī (vai varbūt tomēr realitātē?) atstājis psiholoģiskus pārdzīvojumus, no tā, kas patiešām redzams acu priekšā – spilgti zilais mīkstais pērtiķēns ar uzrakstu “Coral Castle”. Tātad- es patiešām TUR biju.
Pirms diviem mēnešiem Ilmāra Randera grāmatā “Mūsu Amerika” lasīju: “Tie, kuri lidojuši pāri okeāniem un īsā laikā pārvarējuši laika joslas, labi zina, ko nozīmē pielāgošanās periods, atgriežoties mājās. Vairākas dienas normālajā laikā nevar gulēt, rādās visādi murgi, ir slikta dūša, nav apetītes, jādomā par dzīves jēgu, nokļūšanu atpakaļ ikdienā un ko tik vēl ne…” Tad es par to pasmaidīju – īpaši par to dzīves jēgu. Bet nu – divas nedēļas pēc atgriešanās no Floridas, gribu likt arī savu parakstu zem šiem vārdiem. Varbūt vēl sarežģītāk tas šķiet tāpēc, ka tur ziema decembrī nozīmē plus 20 – 27 grādus, šeit – Latvijā – 14.decembra rītā atgriežoties – mīnus viens grāds un vismaz piecus centimetrus bieza sniega sega.
” Tu atkal sapņo?” man prasa meita. Attopos, ka atkal sēžu iegrimusi domās, atceroties kādu no divu pagājušo nedēļu strauji mainīgajām epizodēm. Varbūt tāpēc, ka to bijis tik bezgala daudz un līdzšinējai ikdienas dzīvei tik kontrastainas, liela daļa no tām arī atgādina sapni. Un kā nu ne – decembris, lidmašīnas, Florida, Maiami, palmas, kaktusi, ziedošas orhidejas un oleandri, vasaras karstums, neticami zils okeāns… un Ziemassvētki.
Bet visvairāk jau tas līdzinās sapnim tāpēc, ka kādā no intervijām pirms gadiem desmit atzinos – man ir divas lielas vēlēšanās – pirmā – aizbraukt uz Grieķiju, un otrs, pilnīgi nereāls sapnis – reiz nokļūt ASV Floridā Homstedā, kur mana vecvectēva Otto brālis Eduards Liedskalniņš (turpmāk tekstā – Eds) reiz uzcēlis un izveidojis Coral Castle – koraļļakmens skulptūru dārzu. Kāds tas izskatās – līdz šim varēju tikai iztēloties pēc atsūtītajām fotogrāfijām, rakstiem periodikā un dažām videofilmām. Bet kas gan tas viss ir salīdzinājumā ar pašas redzēto un rokām aptaustīto?
Pavasarī man piezvanīja žurnālists un grāmatas “Aleksandrs Laime un viņa zelta upe” autors Andris Stavro un prasīja: “Vai brauksi man līdzi, ja es dabūšu sponsorus šim projektam?” Daudz nedomādama, vieglprātīgi atbildēju: “Jā!” Andrim jau labu laiku iepriekš bija iecere uzrakstīt grāmatu par Edu – par viņa dzīvi Latvijā un tur, Floridā, par Coral Castle un Mīļoto Sešpadsmitgadnieci (Sweet Sixteen). Mans sapnis savulaik bija ieiet pa vārtiem šai Mūža Mīlestībai celtajā templī un izjust tur esošo starojumu – mīlestības kluso klātbūtni… Tobrīd ceļojumam nepieciešamās milzīgās summas šķita pilnīgi nereālas un vīzas pasēs bezgala tālas. Sapnim joprojām bija sapņa krāsas. Tikai septembrī, redzot pasē jau ceļojumam piešķirto vīzu, sapratu – tas kļūst nopietni. Andra neatlaidīgā mērķtiecība, organizatora prasme, ticība un azarts nolīdzināja ceļu manā priekšā tiktāl, ka atlika vien 1.decembrī doties uz lidmašīnu…
– Tu taču nekad iepriekš nebiji tik tālu ceļojusi? – vēlreiz pārliecinās meita.
– Nē, un tieši tāpēc šis ceļojums man devis tik daudz iespaidu. Mītiem apvītā Amerika – tik daudzu cilvēku sapņu zeme… Jauna vide, jauni apstākļi – šoreiz ārkārtīgi kontrastaini. Mani vienmēr ir fascinējusi daba. Ar interesi vienmēr esmu vērojusi cilvēkus – viņu žestu valodu, mīmiku, apģērbu, izturēšanos… Tā ir tik atšķirīga! Gribējās pārbaudīt arī sevi – kā būs ar adaptēšanos svešādajā vietā. Un galvenais – iespēja pašai redzēt un izjust to, par ko līdz šim ir gūti tikai aptuveni priekšstati.
Bez tam šī ir pirmā reize, kad lidoju, tas vien man ir piedzīvojums. Ja lidmašīnā līdz Londonai bija 147 sēdvietas, un tā jau šķita milzīga, tad lielajā – no Hītrovas līdz Maiami – 359 vietas. Iespaidīgi! Uz milzu lidmašīnas (apmēram 70 metrus garas) sāna zem British Airwais uzraksts – Boeing 747. Desmit sēdvietas vienā rindā, divi caurstaigājami celiņi. Katra pasažiera lietošanā – sega, spilvens, zeķes, brilles gulēšanai, zobu birste ar pastu. Priekšējā krēsla atzveltnē televizors ar desmit kanāliem un austiņas. Smaidīgas un bezgala laipnas stjuartes. Varu tikai apbrīnot viņu izturību un pacietību. Brokastis vai vakariņas un siltās pusdienas – viss ierēķināts biļetes cenā.
– Kā juties lidmašīnā? Kaut ko redzēji pa logu – mākoņus, okeānu?
– No Latvijas izlidojām agri no rīta, Londona mūs sagaidīja miglaina un lietaina. Diezgan pelēka. Nemierīga sajūta bija desmit stundu garajā lidojumā virs Atlantijas okeāna – gaisa bedres, diezgan biežie atgādinājumi par drošības jostu aizsprādzēšanu, un, lai arī ar smaidu uztvēru ceļabiedra norādi, ka lidojam virs Bermudu trijstūra, nevarētu teikt, ka šī doma mani neiespaidoja… Saules staros mākoņu daudzkrāsainība patiešām vienreizēja – kaut kur dziļi dziļi apakšā. Lidojām – 10 līdz 12 kilometru augstumā ar ātrumu apmēram 800 kilometri stundā. Brīžiem šķita, ka redzu starp mākoņu saliņām apakšā pavīdam okeānu – tumši zilu bezgalīgu klājienu.
Fantastisks skats bija vērojams ielidojot Maiami – tumsā. Pilsēta fascinēja jau no pirmā acu uzmetiena – no lidojuma augstumiem – krāsaini izgaismota, it kā sadalīta sīkās regulārās rūtiņās. Strauji laižoties zemāk, bija saskatāmas ar elektriskajām gaismām iezīmētas neskaitāmas maģistrāles, ēkas, privātmāju sektori, krāsainas reklāmgaismas. Kā smalks elektrisks tīkls.
– Pirmās izjūtas Floridā.
– Ja nedomā par to, ka aiz muguras trīs stundu lidojums līdz Londonai un desmit stundu lidojums pāri Atlantijas okeānam, dažādi piedzīvojumi muitā, tad – satraukti pirmreizēja sajūta, ka esmu Amerikā. Ja atceros, ka vēl no rīta Latvijā gaisa temperatūra bija ap 0 grādiem, tad šeit ziemā, 1.decembrī – plus 27 grādi! Iznākot no lidostas, pirmajā brīdī pat šķita – kā saunā. Bezgaiss, tveice, vakara tumsa, lai gan vietējie laikrāži vēstīja – 18.00. Diena un nakts šeit ilgst apmēram vienādi – 12 stundas.
– Kā tikāt līdz viesnīcai?
– Tā jau iepriekš bija rezervēta, tāpat kā mašīna, līdz kurai gan vēl vajadzēja nokļūt. Lidostas autobusiņš mūs un čemodānus aizveda līdz autonomai Budget. Tur bez liekiem sarežģījumiem un diezgan ātri tiekam pie jaunas sarkanas amerikāņu mašīnas Saturn. Latvijā šādas mašīnas nav zināmas – lielākajai daļai pusautomātiska vadīšana, tikai divi pedāļi. Ātrums mērāms jūdzēs. Šādas automašīnas “audzina” braucējus – signāls atgādina, ka neesi aizsprādzējis drošības jostu, kārtīgi aizvēris durvis vai bagāžnieku, pirms izkāpšanas neesi izņēmis atslēgu… Un nesāks braukt, pirms neesi nospiedis bremzes pedāli. Šo visu, tāpat kā satiksmes noteikumus, nācās apjēgt ļoti īsā laikā, bet tas, ka pēc desmit dienām mašīnu nebojātu atdevām atpakaļ, liecina – esam veiksmīgi apguvuši arī šo dzīves pieredzi.
Mūsu viesnīca The Catalina atradās uz Maiami Bīčas (Miami Bech) galvenās ielas – Collins Avenue, uz kuras vēl – iespaidīgi restorāni, naktsbāri, veikali, viesnīcas – viss, kas vajadzīgs tūristiem. Te arī iespaidīgas mājas, kurās, kā vēlāk uzzinājām, dzīvo dažādas slavenības – Pāvels Burē un Anna Kurņikova, Alla Pugačova un Filips Kirkorovs. Pabraucam garām arī bijušā modes pasaules giganta Džanni Versačes savrupmājai.
– Maiami Bīča ir kūrortu pilsēta! Dārga…
– Jā, te nu redzēju to Amerikas daļu, kas līdz šim bieži vērota filmās – palmas, kotedžas, kopti skvēri, lepni saloni, dizainiski saistoši iekārtoti veikali, biroji, bet virs tiem slejas daudzstāvu nami. Ātri braucošas dārgas mašīnas. Salas un saliņas. Arī slavenību sala, uz kuras dzīvojot Dženifera Lopesa un aktieris Vils Smits. Necaurredzami žogi. Villas, jahtas un kanāli ar paceļamiem tiltiem.
Pārticība jūtama arī viesnīcā – milzīgi platas gultas, kondicionieris, santehnika, apkalpošana – viss augstā līmenī. Pēc nogurdinošā ceļa jutāmies to pelnījuši.
Nākamajās dienās, iepazīstot pilsētiņu, apstiprinājās jau zināmais: Maiami Bīča – tas ir kūrorts, kas darbojas nepārtraukti visu gadu – ar lielu skaitu bagātīgu viesnīcu okeāna piekrastē, eksotiskiem naktsklubiem, simpātiskiem, vilinošām smaržām un viegli pamanāmām reklāmām pilniem veikaliņiem un plašām smilšainām pludmalēm. Atlantijas okeānā ūdens tik zils kā reklāmas bukletos – tuvumā dzidri zils, tālāk – spilgtāki zils, zilganzaļš, līdz tuvu horizontam pārvēršas smaragdzaļā krāsā.
Maiami Bīča izpletusies uz garas šauras salas un ar to saistītām Floridas arhipelāga salām starp Atlantijas okeānu un Biskajas līci. Tā ir pludmaļu virkne 45 kilometru garumā. Ar pilsētu salu savieno septiņi tilti. Pa galējo tiltu pašos dienvidos var iebraukt Maiami darījumu centrā – ar debesskrāpjiem, kuros izvietotas bankas, ofisi, viesnīcas.
Maiami Bīčā tūristiem apskatāms mākslas muzejs Bass Museum of Art un Art Deko rajons, kas ir unikāls divdesmitajos gados celts komplekss modernisma stilā.
Turpinājums – nākamotrdie
