Art Deko – tas ir arhitektūras stils, kurš pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados skaitījās ultramoderns.
Sākums – 13.janvāra numurā
Art Deko – tas ir arhitektūras stils, kurš pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados skaitījās ultramoderns. Šodien tas, protams, ir retro.
Garāmbraucot ievērojam vēl daudzas vēsturiskas celtnes – pilsētā to ir vairāk nekā 800, kā arī dažādas teoloģiskas mācību iestādes un baznīcas.
– Florida, Maiami – skanīgi vārdi. Kā tu tās raksturotu tagad, pēc atbraukšanas? Laika apstākļus…
– Tad jau sākumā – gandrīz kā no ģeogrāfijas atlanta.
Florida – Amerikas štats, kuram no vienas puses Atlantijas okeāns, no otras – Meksikas jūras līcis. Tā kā tās lielākā daļa izvietota uz pussalas, Floridu bieži dēvē par pussalu pilsētu. Visbiežāk gan, runājot par to, tiek lietots apzīmējums – Saulainais štats (šis nosaukums rakstīts uz mašīnu numura zīmēm virs numura), taču nācies dzirdēt arī citus – Evergleidas štats, Apelsīnu štats.
Runājot par Floridas klimatu, pussalas dienvidos (tur, kur bijām mēs) tas ir subtropisks, ar gada vidējo temperatūru plus 25 grādi – silts un mitrs. Maiami – centrs vienam no lielākajiem kūrortrajoniem. Pilsētas, kas izveidota 1870. gadā bijušās kara apmetnes Fort Dallasa vietā, attīstībā liels nopelns ir dzelzceļa un naftas magnātam Henrijam Flagleram. Jau tās veidošanās sākumā pilsēta pazīstama ar nosaukumu Amerikas Saulainā terase. Greznas villas ar jahtu piestātnēm un turpat netālu mūsdienīgas sešdesmitstāvīgas augstceltnes, kas eleganti paceļas virs krasta līnijas. Tenisa korti, golfa laukumi, sporta zāles. Pilsētas centrā dažādi muzeji, sens spāņu klosteris. Gigantiskā trīsstāvu kompleksā ierīkots Jūras akvārijs, kurš piedāvā iespēju noskatīties dažādus šovus ar jūras dzīvniekiem. Tūristiem apskatei tiek piedāvāts arī Maiami zoodārzs, kurā – baltie tīģeri, koala lāči un citi dzīvnieki, papagaiļu džungļi, kur tropiskajā dārzā var apskatīt vairāk nekā 1100 dažādu putnu sugu un bezgala lielu augu dažādību, kā arī vēl daudzas un dažādas izklaides. Bagātīgā reklāma ik uz soļa nenogurstoši informē par tām.
– Pirmajās vēstulēs no Maiami uz mājām tu jūsmoji par palmām. Kas vēl tur aug?
– Maiami iebraucām tumsā, tāpēc pirmais, kas pārsteidza, bija lampiņām izrotātie palmu stumbri un lapotnes. Ārkārtīgi neparasts skats. Grūti bija novērst acis.
Pirmās dienas vispār bija iespaidiem piesātinātas – ar aizrautību vēroju visu jauno un dažādo. Gribējās visu fotografēt, bet viens bija skaidrs uzreiz – tas vienkārši nav iespējams. Tāpēc samierinājos ar ielas malā augošu oleandru un orhideju apjūsmošanu, vairākas reizes gribējās apturēt mašīnu, lai nofotografētos pie kaktusiem manā augumā.
Tikai te, Floridā, apjautu, cik daudzveidīgas var būt palmas – vairāku sugu dateļpalmas, karaliskās un majestātiskās, kokosriekstu un kāpostpalmas, trīsstūra un Ziemassvētku – gan augošas kā ceļmalas apstādījumi, gan veselās kokaudzēs. Brīžos, kad bija iespēja aptaustīt svešādo, mums nepazīstamo koku lapas, sapratu, cik ļoti maz pazīstu Amerikas augu valsti. Stipri smaržojošas akācijas, krūmi ar vaskotām, starainām lapām. Dekoratīvos augus, lielākoties, Latvijā esmu redzējusi audzējam puķu podos. Šķērsojot dažādos lauku rajonus, bija redzamas dažādu citrusaugu plantācijas – apelsīnu, greipfrūtu, citronu. Atsevišķi meloņu un tabakas lauki.
– Tavas pirmās vēstules virsraksts mani sasmīdināja: “Laiks piepūst Salaveci!”…
– Esot Floridā, man tas nemaz nešķita smieklīgi – pirmajā brīdī tikai ļoti neparasti un dīvaini. Jau decembra sākumā visapkārt bija jūtama gatavošanās Ziemassvētkiem – tumsā tas izskatījās efektīgāk – šīs lampiņām izrotātās palmas, no stieplītēm veidotās izgaismotās figūriņas – ziemeļbrieži ar kamanām, stirniņas, mājiņas. Krāsainām gaismām akcentēti kartona maketi ar Ziemassvētku simboliku. Savukārt dienā gandrīz vai katra māja pārsteidza ar kaut ko savu – visbiežāk jau neiztrūkstošie adventes vainadziņi pie ārdurvīm, krāsainas rotājumu virtenes virs lodžijām un ieejas durvīm. Vidēji vismaz pie vienas mājas kvartālā – piepūsts Salavecis, sniegavīrs, rūķis vai lācis, kuri tumsā bieži vien bija izgaismoti no iekšpuses. Sakoptākos kvartālos par svētku simboliku bija domāts vēl vairāk – no dekoratīvajiem krūmiem izgrieztas dzīvnieku figūriņas, eglītes, zvaigznes, pusmēness un Salaveča kontūras, un, lai tās arī tumsā būtu labi pamanāmas, – izgreznotas ar elektriskajām lampiņām. Visbiežāk sastopamais dabiskais svētku dekors – puansetijas jeb Ziemassvētku zvaigznes, kas pie mums diezgan skopi uzplaukst podos, tur aug visā krāšņumā un ar sarkanajām lapām priecē visu acis. Pie kādas no bankām redzējām milzīgu egli, veidotu tikai no šiem puansetiju podiem.
Radās skumja noskaņa, visu šo krāšņumu domās pārceļot uz dzimto pusi – cik gan ilgi šie rotājumi priecētu garāmgājēju acis te, Latvijā? Pēc cik minūtēm kādam nagi niezētu Salaveča sānos iedurt adatu, vai kādu no greznās puansetiju egles podiem “aizņemties” uz savām mājām, vai varbūt vienkārši tāpat – iespert ar kāju?
Īsta, dzīva eglīte Floridā ir dārgs prieks – trīs metrus gara eglīte no Ziemeļkarolīnas izmaksā 199 dolārus. Pircējus gan ātrāk sagaida pusotra līdz divi metri garās – par 49 dolāriem. Toties – svaigu skuju smarža un īsts dzīvīgs zaļums.
– Bez Maiami un Maiami Bīčas jūs bijāt vēl kādā pilsētā?
– Visvairāk laika pavadījām Homstedā, jo tieši tur atrodas Eda veidotais akmens dārzs Coral Castle. Pēc Maiami un Maiami Bīčas, šeit, protams, izskatās daudz provinciālāk, vienkāršāk. Pārsvarā – vienstāva būves, krietni atstatu cita no citas. Trūkst arī krāsainās ziedu dažādības, kas Maiami bija manāma ik uz soļa. Jau pirmajās dienās sapratām – vairums pamatiedzīvotāju te sarunājas spāniski. Homsteda un tās apkārtne daudz cietusi dabas katastrofās. 1992.gada augustā pēdējās hurrikanes – īpaši stipras viesuļvētras Endrjū – laikā, kad vēja ātrums bija 320 kilometri stundā (tā plosījās tieši Floridas dienvidaustrumos) bojā gājuši 40 cilvēki. Orkāna radītais materiālais zaudējums bija apmēram 20 miljoni dolāru. Tieši Homsteda bija tā vieta, kas cieta visvairāk – bojāti vairāk nekā 90 procenti pilsētas ēku.
Arī Amerikā jāpaiet ilgam laikam, lai apdrošināšanas firmas novērtētu zaudējumus un celtniecība uzsāktos no jauna. Tomēr Homstedas vēsturiskais centrs tūristu acīm paveras jauki sakopts – nedaudzās no sarkaniem ķieģeļiem celtās mājas šķiet latviešu mentalitātei tik tuvas. Un tām turpat blakus – Seminolu teātris, uz to savulaik Eds no savas dzīvesvietas braucis ar velosipēdu skatīties mēmo kino. Līdzko sāka rādīt skaņu filmas, kino Edu vairs neinteresējis, toties cilvēki, kas nākuši uz kino un gājuši prom pēc filmas, gan…
Homstedā, lielās maģistrāles US1 malā, atradās arī mūsu nākamā viesnīca – Homestead inn – jauka divstāvu kotedža, kas par 39 dolāriem diennaktī piedāvā iespēju mašīnu novietot pie durvīm, ieiet numurā vai iziet tam cauri un ielēkt baseinā. Nē, ne gluži tik vienkārši – pirms nirsti neticami zilajā ūdenī, vispirms jānomazgājas dušā.
Netālu no viesnīcas atrodas Homstedas bibliotēka, no tās sūtījām vēstules uz mājām un internetā lasījām jaunākās Latvijas ziņas. Bibliotēka izvietota vienstāva celtnē, un tās ne pārāk lielās telpas piemērotas visiem lasītājiem. Te redzēju brīvi pārvietojamies invalīdus ratiņos, pašus iekārtojoties arī pie datoriem un kopētāja. Zemos, brīvi pieejamos plauktos – literatūra angļu un spāņu valodā, videokasetes un CD, izdevumi vājredzīgajiem Braila rakstā. Tas, ka plecu pie pleca strādāju ar tumšādainiem bibliotēkas apmeklētājiem, jau trešajā dienā mani vairs nemulsināja. Interneta izmantošana bija bezmaksas, atlika vien sagaidīt savu kārtas numuru, kas parasti nemaz nebija ilgi.
Arī šīs mazpilsētiņas dažādos rajonos bija redzami lieli kontrasti – gaumīgi sakopti māju pagalmi mijās ar diezgan nolaistu un nabadzīgu ēku rajoniem. Atsevišķi nēģeru kvartāli, vēl neiekopti vai jau nolaisti kubiešu rajoni savu zīmogu atmiņā iespieda ar ceļmalās bieži redzamiem, narkotiku reibumā neko neredzošiem un savā iedomu pasaulē dzīvojošiem tipiem.
Pārsteidza jau pa gabalu labi saredzamā reklāma uz vienstāvu mājiņas jumta – Girls (meitenes?). Mašīnu pulciņš ārpusē liecināja, ka reklāma darbojas labi. Reiz, garām braucot, kad, kā bija redzams, klientu tikpat kā nebija, kāda no “girlām” pat ļoti pārdroši centās apturēt garām braucošās mašīnas… Citu reizi redzēju, kā tuvējā autobusa pieturā uz soliņa sēdoša jauna sieviete neveikli tinās plānā šallē, tā mēģinot noslēpt vai apklusināt ķermeņa trīsas, un tukšu skatienu pētīja slaidos pirkstus un kūpošo cigareti sev priekšā. Pat mašīnā sēžot, tikai kādus divus metrus no viņas, izjutu šo drūmo bezcerību vai varbūt – bezdibeni – viņas priekšā…
Homsteda robežojas ar Evergleidas nacionālo parku, kurā brīvā dabā dzīvo krokodili, aligatori, pumas, brieži un citi, bet par to – drusku vēlāk.
Par citām pilsētiņām un apdzīvotajām vietām priekšstatu pārsvarā guvām caurbraucot. Lai arī šķiet, ka viena štata robežās varētu būt daudz kas kopīgs, pārvērtības bija redzamas ik pēc dažiem kvartāliem.
(Turpinājums – nākamotrdien)
