Coral Gables, kurai caurbraucot lielu ceļa posmu veicām caur piekrastes rajonu, priecājoties par savdabīgo tropu eksotiku…
2.turpinājums.
Coral Gables, kurai caurbraucot lielu ceļa posmu veicām caur piekrastes rajonu, priecājoties par savdabīgo tropu eksotiku – rododendriem, oleandriem, kaktusiem un, protams, palmām, iekoptajām piemājas teritorijām, par bezgala dažādajām, neviena netraucēti stāvošajām pastkastītēm lielceļa malā un arvien biežāk redzamajiem Ziemassvētku rotājumiem.
Cutler Ridge, kurā kubiešu veikaliņiem pārblīvēti vienstāvu kvartāli mijas ar diezgan pieticīgi iekārtotām savrupmājām.
Florida City atsevišķu kvartālu ēku konstrukcijas atšķīrās no līdz šim redzētajām – liela daļa māju stāvēja uz “kājiņām”, ar kuru palīdzību ēkas pirmais stāvs pacelts krietni virs zemes. Šo vajadzību acīmredzot diktē dabas apstākļi – ieplakās un apvidos, kur zemes un ūdens līmenis ir gandrīz vienāds, plūdu draudi pēc vasarai raksturīgajām lielajām lietusgāzēm iespējami daudz biežāk. Šādas celtniecības metodes un savlaicīga un precīza laika prognoze, protams, palīdz samazināt viesuļvētru laikā radītos zaudējumus. Tomēr mēdz būt arī ārkārtas situācijas, kā tas bija 1992.gadā.
Meklējot Eda kapavietu, nedaudz pavizinājāmies pa spānisko Kendalu, kur taujājot ceļu, nācās meklēt vārdus spāņu valodas zināšanās. “Mučo gracias!” – un braucam tālāk. Nedaudz pieklusuši un elpu aizturējuši, izbraucam cauri īstam kolonistu ciematam – simtgadīgu koku ieskautas fundamentālas villas, slīgstošas pirmatnīgā pustumsā un, šķiet, arī noslēpumos… Pie namu ieejām dusoši akmens lauvas, smagnējas ķēdes un žogi. Biezas koku lapotnes noēno ceļu un rada baisu klusumu. Neomulīgais trīs minūšu ilgais brauciens beidzas ar senlaicīgiem vārtiem, aiz kuriem skatam paveras jaunceltņu rajons ar visai mūsdienīgu auru. Nedaudz nomaldījušies, apguvām vēl jaunus apvidus. Floridā kājāmgājējus uz ielām tikpat kā neredz, jo visi visur brauc ar mašīnām, tāpēc ar ceļa taujāšanu ne vienmēr veicās tik raiti. Katra jaunas vietas atrašana saistījās ar jauniem iespaidiem un pieredzi.
Memoriālais parks (Miami Memorial Park) pārsteidza ar, šķiet, nepārredzamu teritoriju, saulē izkaltušu zālāju klājienu un kapu plāksnīšu rindām tajā. Darbinieku laipnā apkalpošana dažu minūšu laikā mūs aizveda pie pieticīgas plāksnītes ar uzrakstu “Edward Leedskalnin. 1887- 1951. Born in Latvia. Creator of Coral Castle”. Svecītes vai ziedu vietā nolieku trīs nelielus laukakmeņus no dzimtās puses… Pavisam netālu atrodas vēl viena kādas latvietes atdusas vieta. Pārējie – spāņi, kubieši, ķīnieši… Atšķirībā no kapa vietām Latvijā, šeit viss izskatās daudz vienkāršāk un varbūt tāpēc – sakoptāk. Ar ziedu vāzēm bagāta ir apjomīgā kremācijas siena. Tagad, atceroties šīs nedēļas Floridā, nepamet izjūta, ka tieši šajā vietā esmu bijusi Edam vistuvāk…
Vislielākās pārmaiņas apkārtējā vidē bija vērojamas veicot garākos attālumus pa lielajām maģistrālēm, diezgan strauji šķērsojot vairākas apdzīvotās vietas – tā braucot pa ātrgaitas maģistrāli Floridas Turnpike vai Dixie Highway, vai arī no Maiami izbraucot pa Flaglera ielu, kur pilsētas nomalē iebraucām īstā “latinos” teritorijā. Te vairumam vienstāvu ēku sienām katrs kvadrātmetrs izmantots diezgan primitīvām reklāmām. Ienākt pa vienām no trim 12 līdz 15 metrus garas ēkas durvīm aicina nepārprotami skaidri izteiktie aicinājumi, kuri vēsta, ka cieši cits pie cita atrodas “pasaulē labākais kubiešu restorāns”, “lielveikals, kurā atrodams viss” un “viss tavam ķermenim”.
– Ar ko atšķiras Highway no Turnpike? Ar ātrumu, ar maksu?
– Floridā visas maģistrāles klātas nevis ar asfalta segumu, jo asfalts vasaras plus 40 grādu karstumā kustu, bet gan ar betonu. Līdz ar to tur nav ne grambu, ne citu sāls iedarbības pazīmju. Lielākoties tām ir trīs, uz lielākām maģistrālēm pat sešas vienvirziena kustības joslas, no kurām ar norāžu palīdzību autobraucējus prasmīgi izvada visos virzienos.
Uz “haiveja” ir neskaitāmas tiltu konstrukcijas, kas ļoti pārdomāti atvieglina satiksmes plūsmas virs biezi apdzīvotiem centriem. Par tiltu būvniecību šeit var tikai brīnīties – gribas teikt – arhitektūras šedevri, ja ne skulptūras. Gadījās būt dažos punktos, kur labi redzami visi ceļu līmeņi – tilti, kas klājas piecās sešās kārtās, pa kuriem šurpu turpu ar ātrumu 60 jūdzes stundā, vietām sešās joslās, traucas mašīnas. Varenas, līkumotas, slīpumā ierīkotas spirāles, kuras, šķiet, virs zemes uzbūvējušas kādas pārdabiskas būtnes. Pavisam nedroša sajūta pārņēma pa šiem tiltiem paceļoties virs Maiami vecpilsētas. Lidojuma sajūta, kuru ne reizi vien nācās piedzīvot apgūstot dažādus Floridas rajonus, braucot mašīnā.
Apvidus, kuru šķērso ātrgaitas maģistrāle Turnpike, ir līdzens, un tur vidējais minimālais ātrums ir 60 jūdzes stundā (apmēram 100 kilometri stundā), mazāk apdzīvotās vietās – apmēram 75 jūdzes stundā (aptuveni 130 kilometri stundā). Lai arī mums šķita, ka spējam turēt līdzi automašīnu plūsmai, tomēr mūs apdzina ne viena vien pat krietni lielāka gabarīta mašīna. Savas mašīnas ātrumu jau it kā nejūt – cik līgani, viegli un klusu tā brauc. Jūsmojām par ērto braukšanu, tomēr par tik labu braukšanu ir jāmaksā. Ceļam priekšā nolaistā barjera atgādina, ka būs jāmaksā. Vienā no šādām reizēm, kad posteņa dežurante nevarēja samainīt desmit dolārus, lai saņemtu prasītos 75 centus, viņa izrakstīja kvīti, kurā nācās ierakstīt arī mūsu adresi- Latvija…
Reiz ir runa par braukšanu, tad par to varu teikt tikai labus vārdus. Pirmkārt jau tāpēc, ka mums viss, par laimi, veicās labi. (Redzējām pietiekami daudz mašīnu ar buktētiem sāniem, kā arī vienu otru avāriju.) Izīrētā mašīna Saturn – visumā jauna un ļoti ekonomiska, par 15 dolāriem piepildījām bāku un braucām trīs dienas. Aptuveni rēķinot, litrs benzīna maksā apmēram 20 santīmus, un tā patēriņš ir daudz mazāks. Braukšanā vissvarīgākais tur ir prasme orientēties kartē un norādēs virs maģistrālēm – neapjukt starp virzieniem, joslām un komandām par pārkārtošanos un pagriezieniem, cenšoties nenovirzīties no vajadzīgā virziena. Orientēties starp avēnijām, prospektiem, ielām, tiltiem un nobrauktuvēm, un… cipariem. Latvijai raksturīgos ielu nosaukumus uz māju sienām tur neieraudzīt – tikai numurus, strauji augošā secībā. Ja te esam raduši orientēties pēc ielas, pa kuru braucam, tad Amerikā virs krustojuma ir norāde par ielu, kuru šķērso. Atliek tikai tajā visā labi orientēties.
Vēl kas pozitīvs – maģistrālēm malas un divvirzienu šosejās pretējie virzieni iezīmēti ar izceltām “pogām”, kuru reljefi pat aizsnaužoties liek attapties – uzmanīgi, ir šķērsota robeža! Tumsā šīs “pogas” ir izgaismotas, tas arī izskaidro smalko tīkla zīmējumu, ko redzējām no augšas, ielidojot Maiami.
Mazāk apdzīvotās vietās saskārāmies ar vēl vienu kuriozu. Krustojumā bez luksoforiem, tikai ar ceļa zīmēm “Stop”, apstājāmies, lai saprastu – kurš ir galvenais ceļš – varbūt platākais? Vairākas reizes ar laipnu vietējo iedzīvotāju rokas mājienu it kā tikām palaisti pirmie. Vēlāk sapratām – pirmais krustojumu šķērso tas, kurš pirmais piebrauc… Ērts risinājums vai varbūt – viens no amerikāņu nerakstītajiem autobraucēju ētikas likumiem? Tādu tur ir daudz un tie darbojas labi. Amerikāņi visumā brauc noteikti, droši, bet ne pārgalvīgi – stingri reglamentētā straumē. Var teikt – autobraukšana viņiem ir jau asinīs – it kā jau šūpulī ar mašīnu saradojušies, sēž gan jauni, gan veci, gan nēģeri, gan baltie. Ar nedrošu braukšanu atšķiras tūristi, bet viņus var saprast. Un vietējie saprot – iecietīgi, ar platu smaidu, bez tračiem un skaļām vārdu pārmaiņām. Apskaužams miers.
– Jūs braucāt arī uz pašiem Floridas dienvidiem – uz Key West…
Par Key West gribas teikt – Floridas kvintesence – paša raksturīgākā, būtiskākā kopums. No Homstedas dienvidu virzienā, trīs stundu brauciena attālumā, pašā Floridas lejasdaļā ir virkne saliņu. Pāri tām ved ceļš, kas ar tiltiem savieno 107 salas. Pusloka salu ķēdes garums – 192 kilometri. Tas ir muzejs brīvdabā.
Vispirms jau, izbraucot no Homstedas, nedaudz satrauc norādes ceļa malā – “Uzmanību – krokodili!”, “Uzmanību – savvaļas brieži!” – un nožogojums ceļa abās malās, kurš ved caur plašu purvu. Tiesa, nevienu gan tā arī nemanījām. Vēlāk ik pa brīdim norādes uz kādu no līčiem ceļa labajā vai kreisajā pusē, piedāvājumi izīrēt laivu, jahtu un tamlīdzīgi. Un tad – ceļa labajā pusē – Atlantijas okeāns, kreisajā – Meksikas līcis. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados kāds vīrs šajā vietā uzbūvējis dzelzceļu, bet to drīz vien izpostījis viesulis. Vēlāk tam blakus uzcelts šis autoceļš.
Garākais no tiltiem – Septiņjūdžu tilts (aptuveni 12 kilometri). Pa to braucot, rodas sajūta it kā peldot virs bezgalīga ūdens klaja. Posmos, kur tilta pacēlums ved uz augšu, šķiet, tūlīt iebrauksim mākoņos – visapkārt plešas neparasts zilums. Un turpat blakus spārnus pleš albatross…
Nesen redzētājā filmā “Patiesie meli” darbība risinās Maiami un arī uz šiem tiltiem. Septiņjūdžu tilts gan dzīvē šķiet daudz īsāks nekā šajā filmā.
Uz citiem īsākajiem tiltiem paralēli veidoto gājēju vai velosipēdistu celiņiem redzam makšķerniekus, kas dodas uz iecienītajām vietām. Uz tiltu margām saulītē sildās pelikāni.
Turpinājums – nākamotrdie
