Turpinājums.Tikai vēlāk, ar visu aprodot, ar acīm pamazām “aptaustot”, katra lieta “izauga” – ieguva svaru un izmērus.
(Sākums 13., 20., 27.janvārī, 3., 10., 17. un 24.februārī)
Tikai vēlāk, ar visu aprodot, ar acīm pamazām “aptaustot”, katra lieta “izauga” – ieguva svaru un izmērus. Jau brīdi vēlāk, ar plaukstu aizskarot akmeņu porainos, raupjos sānus, sajutu arī to aicinošo siltumu – pieskarties, apsēsties, atspiesties.
Un tomēr – šeit neizjutu to tuvības sajūtu, kāda mani pārņēma, apmeklējot Eda kapa vietu vai arī viņa pirmo zemes gabalu Homstedas nomalē.
Varbūt tāpēc, ka viss ļoti sakopts un uzposts. Varbūt tāpēc, ka apkārt daudz svešu cilvēku.
Uz Coral Castle braucām katru dienu kā uz darbu. Ja Eds savulaik par ekspozīcijas apskatīšanu prasīja desmit centus, tagad ieejas maksa apmeklētājiem ir desmit dolāri. Un, kas interesanti, – ja vienreiz tur jau esi bijis, nākamreiz, atvedot līdzi draugu, tev vairs ieejas biļete nav jāpērk. Varbūt tāpēc apmeklētāju tur netrūkst. Kā saskaitījām, Coral Castle strādā apmēram desmit cilvēki – menedžere, četri gidi, kam katram savs stāstāmā “jājamzirdziņš”, trīs veikalnieces un divi apsargi. Tie bija cilvēki, kuri mazpamazām katru dienu atkal atrada kādu graudiņu, ko mums “izdiedzēt”. Nebija tādas dienas, kas nedotu kādu jaunu atklāsmi. Varbūt tas tāpēc, ka Amerikā cilvēki vispār nekur nesteidzas, – arī ar informācijas dāvināšanu. Katrs jautājums jāpasniedz konkrētā formā, un tad pamazām tu vari sākt gaidīt atbildi.
Menedžerei Silvijai Villafanjai, pēc tautības itāļu spānietei, līdzi paņemtās fotogrāfijas, īpaši iespējamās Sweet Sixteen portrets, izraisīja lielu interesi, un turpmākās sarunas abpusēji kļuva informācijas bagātākas. Viņa ar interesi pētīja dzimtas koku, ieklausījās 1905.gada revolūcijas ainās Gulbenes pusē, pētīja Latvijā uzņemtās fotogrāfijas. Tieši viņai esam pateicīgi par izgādāto atļauju pieejai dažādiem Coral Castle materiāliem, fotogrāfijām.
Fascinējoša personība tur ir gids Rejs Ramoss Fabriči, itāļu spānis no Puertoriko, izbijis armijnieks. Viņa stāstījums balstīts uz divām teorijām, kuras Rejs patiešām ļoti pamatīgi izpētījis – uz magnētismu un eģiptoloģiju. Tam viņa stāstījumā ir ļoti daudz pamatojumu.
Sešpadsmit pakāpieni, kas no Eda askētiskās mītnes tornī ved lejup uz Coral Castle skulptūru dārzu, esot tieši tikpat, cik nokāpjot Tutanhamona kapenēs… Ar skaitli 16 sastopamies vēl dažās vietās – baseina stūri Mēness strūklakā, pakāpieni arī citās vietās… Daudzie torņi ekspozīcijā arī vedinot domāt par varenības izjūtu. Trīs lāču grotā izvietotie soli atgādinot faraonu sarkofāgus – tie izvietoti identiski ēģiptiešu tradīcijām…
Smalki izpētījis magnētiskās strāvas, Rejs atradis izskaidrojumu katras figūras izvietojumam, plaisai un izcilnim. Mūžam klātesošās L-veida vara stieplītes jeb indikatori ir viņa teorijas pamatotāji. Dažu stundu laikā kļūst skaidrs, ka nekas te nav nolikts tāpat vien – skaistuma pēc. Katrai lietai ir sava enerģētiskā nozīme. Arī katrai lielākai un mazākai ūdenstilpei, no kurām Eds ir smēlies saules un ūdens enerģiju. Viss ir saausts magnētiskā tīklā. Ar uzskatāmiem piemēriem Rejs pierāda magnētiskā režģa esamību, veiksmīgi demonstrējot vairāku magnētisko lauku iedarbību. Aicinot apmeklētājus nostāties dažādās noteiktās vietās, viņš liek tiem izstiept uz priekšu kopā sadotas rokas un mēģina tās ar spēku nospiest uz leju. Pēc nelielas cīkstēšanās tas arī izdodas. Bet, nostādot apmeklētāju citā magnētisko strāvu krustpunktā rokas noturēt izstieptas priekšā ir daudz vieglāk. Līdzīgi eksperimenti atkārtojas arī citās vietās. Tos izmēģinām arī mēs. Stāvu, acis aizvērusi, un nekustos. Viss, ko sajūtu – sāk reibt galva. Andris saka – esot līgojusies. Apmaināmies vietām. Nu redzu, kā Rejs, stāvot Andrim aiz muguras, ar pirkstu gaisā velk apļus gar viņa muguru. Andris šūpojas. Un tas nav acu apmāns…
Turpmākie eksperimenti pierāda, kā, pagriežot trīs tonnas smagos vārtus, var mainīt enerģētiskās plūsmas, kā savstarpēji darbojas dažādi enerģētiskie punkti. To klausoties, nonāku pie citas, man līdz šim nezināmas, atziņas – Edam ir paticis ar akmeņiem spēlēties. Daudzus no pašiem masīvākajiem viņš bija ierīkojis tā, lai tie kustētos – Deviņu tonnu vārti, Saules dīvāns, šūpuļkrēsls, tronis… Arī viņa mītnē guļvieta ir ķēdēs iekārta lāviņa, un mīļākā atpūtas vieta – viegls šūpuļkrēsls. Bet Rejs tikmēr nenogurstoši ar indikatoriem demonstrē jaunus enerģētiskos laukus un turpina savu stāstu par magnētismu. Eda tēls iegūst maģisku nokrāsu – manipulējot ar šīm strāvu plūsmām, viņš esot atvieglinājis akmeņu pacelšanu un pārvietošanu…
No visa tā kļūst mazliet baisi. Saprotu reklāmas knifus un nepieciešamību, tomēr jau ceturtajā dienā jūtos no šīs informācijas pārgurusi. Bet varbūt enerģētiski izlādējusies? Noklausos arī pārējo gidu stāstījumus un secinu, ka man joprojām patīk tas romantiskais – par Eda mūžīgajām ilgām pēc viņa sirds mīļotās…
Cenšos abstrahēties no iepriekš dzirdētā un atkal redzēt Edu kā pavisam vienkāršu cilvēku, kas tīri mehāniskiem, saprātīgiem paņēmieniem izcirtis, pacēlis un pārvietojis šos milzīgos akmens bluķus. Man palīdz Eda astoņdesmitgadīgais draugs Orvels M. Irvins, kurš to visu esot redzējis un aprakstījis savā pašizdotajā grāmatā “Mr.Can”t is dead!”. Tajā ar shematiskiem zīmējumiem diezgan smalki izskaidrots tīri mehāniskais akmeņu pārvietošanas princips. Sarunāties gan mums pagrūti, jo gadi iespaidojuši Irvina kunga veselību – pasliktinājusies dzirde, un pusstundu garās sarunas laikā viņš vismaz piecas reizes pārjautā, vai mēs esam no Ričmondas… Acīmredzot pašā sākumā sniegtā informācija par Latviju un radniecību ar Edu nav radījusi paliekošu iespaidu.
Ļoti lietišķa un lakoniska priekšpēdējā dienā pirms aizbraukšanas izvēršas saruna ar Coral Castle pašreizējo īpašnieci Irēni Barru – simpātisku amerikānieti, kura diezgan pamatīgi iedziļinās visā stāstītajā par Latviju un Stāmerienu. Šo īpašumu viņai uzdāvinājis vīrs, Amerikas finansu magnāts, un pēdējos gados tā reklāmā vien ieguldīti apmēram 7000 dolāru. Arī viņai, tāpat kā man, vistuvākais šķiet romantiskais stāsts par Eda nepiepildīto mīlestību. Viņas dāvana mums ir karaliska – profesionāla fotogrāfa veikti fotouzņēmumi diapozitīvos. Daļu no tiem, protams, redzēsiet Andra topošajā grāmatā.
– Atgādini, lūdzu, vēlreiz stāstu par Edu…
– Eduards Liedskalniņš dzimis 1887.gadā Stāmerienas “Namsados” Andreja un Mīnes astoņu bērnu ģimenē. No visas šīs lielās saimes tikai viens dēls izveidojis ģimeni – Eduarda brālis Otto. Viņa celtajās mājās Jaungulbenes pagasta “Stūrās” uzaugušas mazmeitas – māsas Jogita un Antra Liedskalniņas.
It kā nelaimīgas mīlestības dēļ, kad saderinātā līgava viņu pametusi, vai varbūt pavisam cita iemesla pēc, Eduards 1912. gadā devies uz ASV, strādājis būvniecībā par strādnieku Kalifornijā, tad Teksasā, beidzot devies uz pašiem Floridas dienvidiem – Homstedu, meklēdams vientulību. Tur 1918.gadā viņš par 12 dolāriem nopircis vienu akru zemes mazapdzīvotā vietā. Atklājis, ka zemes augšējie slāņi ir koraļļu nogulšņu klints, viņš nolēmis celt pieminekli savai dzimtenē palikušajai mīļotajai, kuru pats dēvējis par Mīļoto Sešpadsmitgadnieci (Sweet Sixteen). 1936.gadā Eds nopircis desmit akrus Homstedas centrā un ar traktoru paštaisītā treilerā viens pats pārvedis savus darinājumus uz turieni. Divdesmit piecu gadu laikā Eds spējis viens pats paša izgudrotiem darbarīkiem – vinčām, ķīļiem, vecu automašīnu detaļām – izrakt, izcelt, pārvietot un izkalt gan dažādus priekšmetus, gan no masīviem kubiem uzcelt torņus un sienas.
Pats Eds savu īpašumu saucis par Rock Gate – Klinšu vārti, kas vēlāk, lai ieinteresētu tūristus, pārdēvēts pa Coral Castle – Koraļļu pili. Pavisam celtnei un priekšmetiem Eds izlietojis 1100 tonnas akmens. Koraļļu akmens dārzs norobežots ar 2,5 metrus augstu un 240 metrus garu akmens bluķu sienu. Austrumu puses sienas svars varētu būt apmēram 240 tonnas. Šajā sienā izcirsts 23 tonnas smagais Rīta Pusmēness, 18 tonnas smagie Marss un Saturns. Te arī lielais Obelisks, – vairāk nekā 28 tonnas smags, gandrīz astoņus metrus augsts, kurā iegrebts vārds “LATVIA”. Divstāvu tornī, kura celšanai Eds izmantojis 243 tonnas akmens, katra bluķa svars – apmēram deviņas tonnas, otrajā stāvā askētiski iekārtotā istabā viņš mitinājies, bet pirmajā ierīkojis darbnīcu. Viens no lielākajiem sasniegumiem ir Deviņu tonnu vārti – deviņas tonnas smagas, vairāk nekā divus metrus augstas un pusmetru biezas durvis, kas ir tik precīzi balansētas, ka brīvi rotē riņķī un atveramas ar vieglu rokas pieskārienu. Pie ieejas durvīm – Trīs tonnu vārti. Akmens dārzā vēl atrodas: Sirds galds (izveidots sirds formā, tā vidū iestādītais košumkrūms zied visu gadu); Floridas galds (atveido štata kontūras, ap šo galdu izvietoti 11 krēsli, katrs 453 kilogramus smags, senatoriem un gubernatoriem); Teleskops (26 tonnas smags, ar kuru var vērot zvaigžņu kustību, tā fokusā – Polārzvaigzne); Saules pulkstenis (tas joprojām nosaka laiku ar vienas līdz divu minūšu precizitāti); Mēness strūklaka (to veido skulptūru grupa – Jaunais, Vecais mēness un Pilns mēness – strūklaka, kurā Edam dzīvojis pieradināts asaris); Troņa telpa (Eda tronis sver 168 kilogramus, te arī troņi sievai un bērniem, kā arī sēdēšanai neērts tronis nākamajai sievasmātei); Niknais šūpuļkrēsls (tajā paredzēts šūpoties, līdz izsīkst dusmas); Nožēlošanas kakts (akmenī izkaltas soda spraugas, kuru augšējā daļā ir paplašinājums, kur iebāzt galvu un izsūdzēt grēkus); Guļamistaba (no koraļļiem darinātas divas gultas, divas bērnu gultiņas, šūpulis); Lasīšanas krēsli (piemēroti dažādām diennakts stundām); Saules dīvāns ar trim akmens spilveniem un vēl daudzas citas skulptūras.
Īsinot garās vakara stundas, Eds sarakstījis un izdevis arī vairākas brošūras gan par Koraļļu pili, magnētiskajām strāvām (“Magnetic Current”), minerālu un augu dzīvi (“Mineral, Vegetable and Animal Life”), gan par jauniešu mīlestību un saviem politiskajiem uzskatiem (“A Book in Every Home”). Eds miris 1951.gadā ASV Floridā un apglabāts Maiami Memoriālajā parkā. 1984.gadā Koraļļu pils tika iekļauta ASV Vēsturisko vietu nacionālajā reģistrā.
– Jūs bijāt arī vietā, kur Eds vispirms cēlis sev māju…
(Turpinājums – nākamotrdien)
