Caurspīdīgā stikla traukā ieberu parastas smiltis. Ielieku tajās zaļu cerību svecīti. Uz smiltīm uzlieku dažus gludus jūrmalas olīšus un nelielus gliemežvāciņus. To visu šodien es dāvinu tev!
Caurspīdīgā stikla traukā ieberu parastas smiltis. Ielieku tajās zaļu cerību svecīti. Uz smiltīm uzlieku dažus gludus jūrmalas olīšus un nelielus gliemežvāciņus. To visu šodien es dāvinu tev!
Parastas smiltis, – bet varbūt tieši tur šobrīd tava laime mīt! Viņa sēž klusi, klusi pie kāda sīka smilšu graudiņa pieplakusi.
Tu ieskaties šajā stikla traukā, mīļi paņem rokās šo sīko smilšu graudiņu, noliec to uz plaukstas, uzpūt tam savu maigo elpu, viegli uzliec virs plaukstas otru plaukstu, bet nesaspied! Sasildi šo nieka smilšu graudiņu un tu jutīsi, ka tava laime tavās plaukstās sāk dzīvot, tā kļūst lielāka un stiprāka. Jā, tagad tu vari šo smilšu graudiņu atlikt atpakaļ stikla traukā! Nevienam par to nestāsti, bet vienmēr zini,- šeit dzīvo tava laimīte – maza, sīka, neredzama, neievērojama, bet tikai tava, un tomēr, par spīti visam, – liela, mūžīga, stipra, sīksta kā parastas smiltis.
Tikai sasildi tās, kaut ar skatienu!
