Kad rīti neliekas vairs gaidīti un dzidri, kad nemiers krūtīs sēž un darbi paliek nedarīti, tad pasaku par Sprīdīti un mazu ciemkukuli somā lieku, pie saviem mazbērniem es steidzos atgūt prieku.
Kad rīti neliekas vairs gaidīti un dzidri, kad nemiers krūtīs sēž un darbi paliek nedarīti, tad pasaku par Sprīdīti un mazu ciemkukuli somā lieku, pie saviem mazbērniem es steidzos atgūt prieku. Tas atnāk pretī mazu bērnu smaidā un līksmā saucienā: “Lūk, mūsu oma nāk!”
Ik zieds, ik kukainītis kopā jāapbrīno, vārdā jānosauc. Tad “Riču raču” jāspēlē un arī “Cirks”. Par visām gaitām jāstāsta, pa dziesmai jānodzied un deja jāizdejo. Vēl cipari un burti jāatkārto, un zīmējumi jāprot novērtēt. Tā ātri paiet laiks un nu jau projām jāiet, bet mazās galvas vēl pie krūtīm glaužas, un mazās acīs mazliet skumjas zogas.
Līdz vārtiem pavadīt nu attek naskās kājas, bet pēkšņi apstājas un bērnu balsis sauc: “Vēl, mīļā omīt, brīdi pagaidi, jo ceļa laimīti mēs aizmirsām tev iedot!”
Pēc brīža bērni atsteidzas un, saujās kaut ko slēpjot, saka: “Tā – laimīte – tev mīļi blakus būs!”
Zied pienenīte dzeltena tiem plaukstās, un mana diena saulaina un silta kļūst.
