2. Tikai pašā vakarā, kad virtuvē trauki jau bija nokopti, bērni savās gultās iemiguši un Jānis iekārtojies istabā pie televizora, Zane pievērsās atrastajam sainim.
2.
Tikai pašā vakarā, kad virtuvē trauki jau bija nokopti, bērni savās gultās iemiguši un Jānis iekārtojies istabā pie televizora, Zane pievērsās atrastajam sainim. Uzmanīgi atritinājusi smalko mežģīņu lakatu, viņa ieraudzīja baltiem dzīpariem aptītu vēstuļu sainīti…
Savāda uztraukuma pārņemta, kā darot ko neatļautu vai kā gatavojoties atklāt līdz šim neviena neizzinātu noslēpumu, elpu aizturējusi, Zane atritināja dzijas pavedienu..
* * *
Mans Āboliņ Pieclapīti varavīksnes tajā galā!
Jau vairāk kā mēnesi skatos pa logu, gaidot pastnieku, kas atnesīs Tavu vēstuli. Droši vien Tu vēl neesi nonācis līdz sava ceļa galam – kara ceļam jau nekad nav gala… Tu teici, lai gaidu, un es Tevi klausu. Tu solīji atrakstīt, līdzko būsi galā. Un es zinu, ja Tu kaut ko soli, tad Tu noteikti to izpildi.
Gluži tāpat kā toreiz ar to lietu… Es Tev jautāju – līs vai nelīs? Tu meti monētu un teici – līs. Es vēl smējos: “Ko, no skaidrām debesīm?” Bet Tu nopietnā balsī atbildēji: “Ja es teicu, ka līs, tad… Vari man ticēt.” Un vēl bravūrīgi piebildi: “Es tev apsolu lietu!” Ak, kā mēs toreiz salijām!
Vai arī pēc tam, kad lūdzu Tevi izcelt vecās ābeles iesīkstējušo celmu. Tu ilgi stīvējies, līdz man palika Tevis žēl un es teicu – lai paliek… Tu aizsūtīji mani uz virtuvi gatavot pusdienas, bet pats apsolīji stundas laikā no celma atbrīvoties. Citreiz tāpat notika ar bišu spietu un akā nogrimušo spaini…
Bet bija jau arī daudz kas tāds, ko Tu nesolīji… Atceries? Es lūdzu, lai Tu man atved savu foto un vēl – sviedriem piemirkušo kreklu – tā es vienmēr justu Tavu smaržu sev blakus. Tāpat Tu neatsūtīji tās mīļuma pilnās dzejas rindas, kuras krēslas stundā veltīji man. Un nu man nav neviena burta līkuma, ar Tavu roku uzvilkta. Tāpēc jau tik ļoti gaidu vēstuli no Tevis.
Kā redzi – dzīvoju atmiņās par Tevi. Par to laiku, kuru es biju Tava un Tu mans…
Tava Vijolīte
* * *
Mans Rīta Rasas Podiņ!
Laikam sāku līdzināties Solveigai, jau otro mēnesi sēžot pie loga vai uz soliņa zem ābeles un vēl joprojām gaidot Tavu vēstuli. Varbūt vajadzētu uztraukties, ka Tu esi pazudis kara ceļu putekļos, bet mana sirds ir mierīga. Tā saka – ar Tevi viss ir kārtībā. Tāpēc pacietīgi gaidu, kad Tev radīsies iespēja nozagt Laikam kādu sprīdi priekš manis.
Rakstu Tev jau otro vēstuli, lai gan domās tās esmu nosūtījusi jau simtiem. Rīta solī, dienas gaitās un vakara stundās tapušās. Uzticu tās putniem, mākoņiem un zvaigznēm, lūdzot, lai uzmeklē Tevi. Ierakstu tās rītausmā, upes viļņu plūdumā un vēju dziesmā. Lai noglāsta Tevi.
Lai manas rokas nenīktu bezdarbībā, brīžos, kad citi darbi padarīti, kad domas ir pie Tevis, bet acis skata ceļa līkumu, sāku adīt smalku vilnas lakatu. Tikpat gaisīgu un saudzējamu kā mūsu mīlestība. Es adīšu šo lakatu ar tādu pat pacietību un ticību, kā Elīza darināja nātru kreklus brāļiem Andersena pasakā “Meža gulbji”, un līdzko būšu pabeigusi, – ticu – tas noteikti lauzīs burvības varu un atņems tālumam Tevi. Visapkārt esošais tukšums pārvērtīsies Tavos smieklos, balsī un smaržā. Tavā tuvumā. Tu taču man apsolīji atgriezties… Ja reiz Tu spēji likt nolīt lietum, izzust ābeles celmam un nomierināties mežonīgam bišu spietam, vai gan Tu nepaveiktu tādu sīkumu, kā neatrastu ceļu pie manis?
Rasas Pērlīte Tavās Plaukstās
* * *
Rūķīt no sniega kupenās iebridušā meža!
Jau sen neesi bijis mūsu pusē, tāpēc šorīt atkal iztīrīju stigu līdz lielceļam, lai Tu nejauši nepaietu garām mūsu mājām. Mans lakats drīz būs pabeigts, tāpēc zinu – Tev jānāk. Vakari tagad agri iekāpj tumsā, tāpēc logā iededzu sveci, lai šajā trauslajā gaismas starā Tu redzētu manu aicinājumu.
Vēl gan neesmu sagaidījusi pastnieku ar Tavu adresi, bet tas nekas – varbūt Tev vienkārši nav rakstāmā vai papīra lapas. Un tie jau ir tikai vārdi – īstās ilgas un mīlestība jau mīt sirdī.
