3. Arī es, kā redzi, vēl neesmu nosūtījusi šīs vēstules, bet līdzko man atrakstīsi, tūlīt tās uzsāks ceļu pie Tevis.
3.
Arī es, kā redzi, vēl neesmu nosūtījusi šīs vēstules, bet līdzko man atrakstīsi, tūlīt tās uzsāks ceļu pie Tevis. Lai Tu zinātu, cik pacietīgi Tevi gaidīju un ne mirkli Tevi neaizmirsu. Reizēm jūtu – Tu ieradīsies tāpat – bez brīdinājuma. Tāds, kādu es Tevi vēl atceros. Jauneklīgu smaidu un sarmas piesnigušiem matiem. Pieklauvēsi pie durvīm, pārkāpsi pāri slieksnim… un es uzklāšu mums pāri balto mežģīņu lakatu. Tā burvībā pagaisīs viss – bezgalīgās ilgas, vientulības sūrums, neizbaudītais maigums… Cerību dienziede pārvērtīsies mūžzaļā efejā.
Es izkurināju maizes krāsni, iejaucu abrā ieraugu un tad katrā kukulītī iecepu Tavu vārdu. Maizes smarža, mājīgais siltums un aveņu tēja… Vai tas nebija kaut kas tāds, pēc kā Tu ilgojies?
Tava Meža Mazā Feja
* * *
Mans draiskais Lietus Mākonīt!
Mitējies reiz! Tas bija jau pirms gadiem, kad Tu man solīji lietu, bet nu jau pietiek! Zemei acis aizlijušas no Tavām nerātnībām. Nāc mājās. Tevi gaida silta ierīte, kur izžāvēt samirkušos apavus.
Gan jau būsi arī saaukstējies. Par abiem izkurināsim pirti un viens otru kā kādreiz tā labi nopērsim. Kārtīgi izkarsēsim kaulus, kuros tā kā stīvums iezadzies… Tad satīsimies segās un apsēdīsimies krāsns priekšā – Tev taču patika lūkoties liesmu rotaļās. Tu stāstīsi man savu garo ceļu stāstus, es atspiedīšos pret Taviem ceļgaliem kā kādreiz – pirms daudziem, daudziem gadiem. Pat negribu tos skaitīt. Sirds Tevi jūt tuvāk, nekā mērot šo pašu attālumu mēnešos un gados.
Nenovīdīgais Laika Vecis… Ja man reiz izdevās apklusināt pulksteņa tikšķus, lai tie neatgādina par pagājībā aizejošo mūžu, tad saules un mēness dzīšanos vienam pēc otra apstādināt es nespēju. Kur viņiem tā jāsteidzas? Vai arī tie cer reiz satikt viens otru?
Jā, ar to lakatu… Jau daudzas reizes esmu laimīgi adīkli likusi pie malas un klusībā sevi apsveikusi – gatavs. Nu Tu nāksi! Tomēr pēc tam, uzmanīgi pavērojot, musturī atklāju pa kādai kļūdai. Jā, tā jau pa brīdim notiek, kad domas kā zemdegas gruzd vai kaut kur savvaļā ganās. Tad nācās labu gabalu noārdīt. Un pēdējo reiz, kad vairs nemanīju arī nevienu izlaistu valdziņu, pēkšņi attapu – priekš mums abiem lakats tā kā par knapu būs… Vēl drusku pieadīšu, kamēr Tu kavējies mājupceļā…
Tevi arvien gaidot – Tava Lietus Lāsīte
* * *
Mans spurainais Kastanīt!
Lai arī vairs neesmu tik lokana kā kādreiz, pretim Tev noliekšos vienmēr. Lai ienestu istabā un sasildītu. Atgriezies no tālā ceļa Tu noteikti to vēlēsies. Esmu Tev saadījusi tik daudz zeķu, džemperu un cimdu, ka diez vai spēsi novalkāt. Sašuvusi raibu un siltu lupatu deķi, notamborējusi galdsegu un izšuvusi dvieļu galus. Mūsu istaba Tevi gaida…
Lakatu esmu gandrīz pabeigusi. Nu jau tajā bez bažām ietīties varēsim mēs abi. Vēl tā kā mežģīnes gar malām vajadzētu… Un tad, kad es tās būšu pabeigusi, Tu jau arī būsi klāt. Tik ļoti vajadzīga vīrieša roka – maizes lāpstai kāts aizlūzis, soliņam pagalmā kājas nedrošas. Arī durvis no eņģēm sāk šķiebties. Akas vinda čīkst. Ābelēm sausie zari jāizgriež.
Ak, ko nu es te rakstu! Tūlīt Tu būsi mājas un pats ar saimnieka aci visu redzēsi.
Tava Zīlīte
* * *
Mans Tālais, Nesagaidītais!
Reiz es lūdzu Tavu foto, Tava krekla smaržu un Tavu rakstīto vārdu. Bet Tu man neko neapsolīji. Tas bija tik sen, ka es vairs neatceros – kad… Sāku piemirst Tavu seju – smaida krunciņas, uzacu izliekumu, lūpas… Es vairs nedzirdu Tavu balsi. Tā vairs neskan tik tuvu kā kādreiz. Ir tikai nojaušams sejas ovāls, smejošas acis, tumšs matu vilnis, plati pleci. Ir palicis tikai Tavs solījums, ka atgriezīsies, un mana nosirmojusī mīlestība…
Kādos bezgalīgos plašumos Tu pazudi? Pārvērties ēnā vai atbalsī? Vai Tu vispār biji? Varbūt es Tevi vispār nosapņoju – aiz neprātīgām ilgām pēc īstas un patiesas mīlestības? Tos īsos, sendienās bijušos laimes mirkļus ar Tevi – vienīgo vīrieti, kuru iemīlēju… Varbūt visas manas atmiņas par kopā pavadītajiem mirkļiem ir bijušas tikai ilūzijas – kā vēlamais un ļoti kārotais?
Vai tas maz ir iespējams? Tā arī Tu neatsūtīji man savu adresi, un nu manas vēstules paliks šeit vēl pēc manis. Jūtu, ka man laiks atvadīties no Tevis, mans Vēlreiz Nesatiktais šajā pasaulē… Mana sirds piekususi, Tevi gaidot. Es mazliet atpūtīšos un tad atkal turpināšu Tevi gaidīt. Viņā saulē.
