SIA “Gulbenes zvērsaimniecība” pagājušajā gadā pārdevusi 10 200 lapsu ādas, kas izsolītas starptautiskajās izsolēs Somijā. Tas uzskatāms par labu rezultātu, jo pēc vairākiem gadiem saimniecība beidzot strādājusi bez zaudējumiem.
SIA “Gulbenes zvērsaimniecība” pagājušajā gadā pārdevusi 10 200 lapsu ādas, kas izsolītas starptautiskajās izsolēs Somijā. Tas uzskatāms par labu rezultātu, jo pēc vairākiem gadiem saimniecība beidzot strādājusi bez zaudējumiem.
Par lielāko šāgada panākumu SIA “Gulbenes zvērsaimniecība” izpilddirektors Vasilijs Solovjovs uzskata šķirnes saimniecības nosaukuma piešķiršanu, kas gūts pēc tam, kad ar saimniecības darbu rūpīgi iepazinušies Valsts ciltsdarba inspekcijas speciālisti.
“Tas nozīmē, ka mums tagad ir tiesības pārdot šķirnes lapsu kucēnus citiem, kā arī saņemt subsīdijas, lai paši varētu iegādāties šķirnes lapsas vaislai,” stāsta V.Solovjovs.
Viņš stāsta, ka pirmo gadu sudrablapsu un polārlapsu kucēni iegūti mākslīgās apsēklošanas rezultātā, gūstot labus rezultātus.
“Galvenais nav, lai metienā būtu skaitliski daudz kucēnu, bet lai to būtu mazāk, toties lielāki. Polārlapsu mātei metienā vēlami pieci, sudrablapsu mātei – četri kucēni. Ceram, ka ar mākslīgās apsēklošanas metodi katru gadu rezultāti būs arvien labāki un mums izdosies iegūt lielākas lapsu ādas,” spriež V.Solovjovs.
Lapsas āda, kuras garums sasniedz 1,10 metrus, tikai sedz ar to saistītās izmaksas, bet peļņu dod tad, ja āda ir lielāka par minēto izmēru.
Šobrīd zvērsaimniecībā ir 2000 lielo zvēru un 7000 kucēnu, lai gan saimniecībā, pilnībā noslogojot visus sprostus, iespējams izmitināt 20 000 dzīvnieku. V.Solovjovs stāsta, ka šogad apmēram pusei dzīvnieku nodrošināta automātiskā dzirdināšana. Šo uzlabojumu turpinās, lai zvērkopēm perspektīvā nevajadzētu lapsu dzirdnēm ūdeni pienest spaiņos un lejkannās.
“Esam pārliecinājušies, ka pie automātiskās dzirdināšanas lapsas jāpieradina kopš mazotnes, jo citādi dzīvnieki labprātāk izvēlas dzert no ierastajiem traukiem, kuros ūdens atrodas visu laiku, nevis ar mēli piespiest īpašu atveri automātiskās dzirdināšanas sistēmā,” stāsta izpilddirektors. 2007.gadā plānots mehanizēt arī dzīvnieku barošanu.
“Barošanu veikt mehanizēti varēsim tikai tajā saimniecības daļā, kur lapsu sprosti atrodas nojumēs, tāpēc ir plānots pakāpeniski likvidēt tās lapsu mītnes, kas atrodas zem klajas debess. Tas nozīmē, ka dzīvnieku pamatsastāvu pārcelsim uz nojumēm, bet veco sprostu vietā būvēsim jaunas, mūsdienīgas nojumes, kas ļaus palielināt arī lapsu skaitu,” skaidro V.Solovjovs. Somijā plānots iegādāties arī speciālu sietu ar lielākām rūtīm, lai sprostu grīda vienmēr būtu tīra, sausa un nebojātu dzīvnieku kažoku.
V.Solovjovs lepojas, ka zvērsaimniecībā ierastās sudrablapsas un polārlapsas dažādo arī šķirnes “Gold fox” pārstāves, kuru kažoks ir zeltaini brūns, kā arī šķirnes “Šedou” lapsas, kam ir miermīlīgs raksturs, bet kažoks – balts. Sakrustojot polārlapsu un sudrablapsu, iegūti dzīvnieki ar jaunām iezīmēm, kurās dominē polārlapsas ģenētiskās īpašības, bet astes gals ir balts gluži kā sudrablapsai. Ir arī tā saucamie bastardi, kuru kažokā ir visas lapsām piemītošās krāsas, tāpēc to ādas ir pieprasītas tirgū.
Izpilddirektors stāsta, ka problēmas nesagādā arī dzīvnieku barības iegāde. 80 procenti lapsu ēdienkartē esot subprodukti, kurus piegādājot tādā apjomā, ka ne visu esot iespējams pieņemt. Viena zvērkope vasaras mēnešos aprūpē 1200 dzīvniekus, bet ziemā – 270 lapsu mātes. Kopā ar administrācijas darbiniekiem zvērsaimniecībā nodarbināti 30 cilvēki. Lielākoties tie ir pieredzējuši sava aroda speciālisti. V.Solovjovs min Viktoru Sorokinu, kurš ir neaizstājams virtuves strādnieks, kas viens tiek galā ar pienākumiem, ko savulaik veikuši četri strādnieki. Apzinīgi pienākumus veic kurinātājs Dzintars Šaicāns, kā arī šoferis un barības izvadātājs Andris Ozoliņš. Vislabāk lapsu ādu vilkšana padodas zvērkopim Nikolajam Kruglovam, bet lapsu mākslīgās apsēklošanas rezultātā no ciltsmātēm lielāko kucēnu skaitu ieguvušas zvērkopes Jekaterina Sorokina un Sandra Skopāne. “Tas, ka ir izdevies gūt labus rezultātus, ir visa kolektīva nopelns, jo īpaši zvērkopju darbs, kas nav viegls. Kopēji mums ir ar lielu praktiskā darba pieredzi, lai gan, piemēram, Krievijā, kur ir daudz zvērsaimniecību, ir pat speciāla zvērkopības skola, kurā jāmācās sešus gadus,” stāsta V.Solovjovs.
