Sarkanā pils ož pēc pelējuma
sapnis
Skola kādam vienmēr būs pirmā, vienīgā… arī, ja ēkā mājo kāds cits. Ja šī ēka būtu muzejs, kā tika solīts, varbūt izdotos kādreiz piesaistīt Sarkanās skolas absolventus un veidot kādus īpašus pasākumus, cienot tos bezgala daudzos cilvēkus, kuri šajās sienās mācījušies. Skolas likvidāciju nekad nevar pārsāpēt. Sirds nekad nespēs domāt tik ekonomiski. Var par to nerunāt, nedomāt, bet dziļi būtībā pirmā skola sajūtās vienmēr paliks līdzvērtīga šūpulim.
No visas sirds novēlu kādu skaistu satikšanās brīdi visiem Sarkanās skolas absolventiem, skolotājiem un direktorei Marutai Blumbergai.
Vai par ko tādu maz drīkst sapņot?
