Klaiņojoša suņa barotāju sauc pie atbildības
Kā tad!
Vienkārši ģeniāli! Sauksim pie atbildības tos, kas rūpējas. Un izliksimies, ka neredzam tos, kas pamet dzīvniekus, izturas pret viņiem cietsirdīgi.
Zina visu zina
Jā, tā nu tas notiek. Pieņemam sunīti, pabarojam, bet tālāk… Ja atceraties, pieņemts sunītis vienmēr atpūtās uz ielas pie veikala “Gauja”, tikai pretējā ielas pusē. Es viņam nekad nevarēju tikt garām bez skandāla, jo es biju kopā ar savu sunīti. Bēgu pa māju pagalmiem, bēgu veikalā, metu lielus līkumus utt. Tāpat tāds pieņemts un pabarots vilku sugas sunītis terorizēja visu Robežu ielu. Beigās dzirdēju, ka šis suns sakodis riteņbraucēju. Cilvēkiem, kas rūpējās par šo suni, aizrādīju, lai nelaiž klaiņot, bet pretī saņēmu atcirstu atbildi – tas nav mūsu suns. Tagad šos suņus vairs neredzu, nezinu, kāds bija viņu liktenis.
sāciet bļaut!
Ziniet ko!!! Es visu saprotu, atbalstu rūpes par dzīvniekiem un pilnīgi noteikti esmu PAR labu un rūpīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Bet nu jau ir par daudz. Ar katru dienu vairāk un vairāk rakstu, sūdzību, bļaustīšanās un sašutuma. Dzīvnieki, dzīvnieki, dzīvnieki…. Kādam atņēma, kāds izmeta, kāds nerūpējas, kā vajag. (Un, ja godīgi, reizēm jau šķiet, ka pārspīlēti.) Varat mani noriet un akmeņiem apmētāt, bet uzskatu, ka mūsu valstī dzīvnieks sāk ieņemt pirmo vietu. Kaut kur fonā paliek bērni, kuri nav pabaroti, apmīļoti, tiek fiziski un morāli pazemoti, ģimenes, kas kuļas, kā var, izdzīvo, kā māk, jo ēst gribas katru dienu. Es saprotu, ka dzīvnieks nepateiks un nepasūdzēsies, bet cilvēks pats var iet un nopelnīt. Tomēr dzīvē ne vienmēr notiek tā, kā vajadzētu. Vienu dienu tev ir viss, nākamajā gribas iet un pakārties, jo citu izeju neredzi.
Arī mūsmājās ir dzīvnieki, visi trīs pieņemti no patversmes. Vēlreiz uzsveru – paldies par darbu, ko darāt, bet nevajag pārspīlēt.
