Pārdomas par krievu un latviešu problēmām
Pirmkārt, ko nozīmē lojalitāte vai, precīzāk sakot, kā to mērīt? Vai tikai ar latviešu valodas zināšanas un lietošanas faktu pietiek, lai skaitītos lojāls? Vai citas valsts spiegs varētu sekmīgi darboties Latvijā, nezinot un nelietojot latviešu valodu? Nevarētu! Šis piemērs tā – smadzeņu sakustināšanai tiem, manuprāt, naivajiem, kas valodas lietošanu grib identificēt ar lojalitāti.
Otrkārt, ne jau nu referendums uzkūra kādu dižo naidu latviešu un krievu starpā. Par “naidu” visvairāk kladzināja masu mediji, uzpūšot no oda ziloni un kārtējo reizi cenšoties piesaistīt sev auditoriju. Un, tuvu pazīstot dažus naida apsēstos referenduma sakarā, varu droši apgalvot, ka šie ļautiņi nevar lepoties ne ar prāta spējām, ne ar patstāvīgo domāšanu. Viņi varētu lepoties vien ar naidu, un to arī darīja, vēlreiz demonstrējot savu savdabīgo garīgās atpalicības purvaini.
Treškārt, referendums skaļi atgādināja vien to, kas jau 20 gadus bija zināms katram, kas kaut cik ir iepazinis reālo situāciju Latvijā. Tagad bumbiņa ir, tā teikt, pie varas esošo dārziņā. Vai tiešām ir grūti panākt, lai uz zālēm lietošanas pamācība būtu arī krievu valodā, zinot, ka zāles visvairāk vajadzīgas vecākiem cilvēkiem, bet Latvijā ir gana daudz šādu ļaužu, kam ir problēmas pilnībā saprast visu latviski. Vai tiešām latviešu valodai tiks dots milzīgs trieciens, ja būs legalizēta reālā situācija tajās pašvaldībās, kur lielai daļai ļaužu vieglāk un ērtāk uzrakstīt iesniegumu ir krievu valodā? Vai aizies bojā “plaukstošā” Latvijas ekonomika, ja tiks atzīti pareizticīgo Ziemassvētki kā oficiālas brīvdienas (6. un 7. janvāris)? Sperot šos trīs mazos solīšus pretī lielas daļas mūsu līdzpilsoņu vēlmēm, kuras izskanēja referenduma saistībā, latviešu valodai un latviešiem netiks nodarīts ļaunums, jo latviešu valoda taču bija un būs mūsu valsts valoda, un latviešiem saglabāsies visas tiesības savas valsts teritorijā komunicēt vienīgi latviski un saglabāsies tiesības nezināt krievu valodu. Domāju, tieši pretēji tiem, kas latviešu valodu iztēlojas par vāru siltumnīcas augu, ka pēc nelatviešu vēlmju, kuras pieminēju, piepildīšanas parādīsies iespēja stingrāk pieprasīt latviešu valodas labas zināšanas no tiem apkalpojošo vai valsts iestāžu darbiniekiem, kas vēl slikti pārvalda valsts valodu.
Un vēl – nepaļausimies uz politiķiem vien, bet paši, katrs, iesaistīsimies cittautiešu integrācijā un katrs integrēsim (nevis asimilēsim, kā daži “botāniķi” ir sadomājušies) vismaz vienu nelatvieti! Darīsim to gudri un cilvēcīgi, lai mums blakus dzīvotu nevis naidīga būtne, bet reāls cilvēks – krievs, anglis, baltkrievs, igaunis; baltais, melnais, dzeltenais, kurš mūs cienītu ne tikai tāpēc, ka runājam latviski, bet arī tāpēc, ka saprotam viņa problēmas. Tāpat kā mūs, latviešus, par krieviem nepārtaisīt, arī krievus par latviešiem nevajag censties pārtaisīt, bet vispirms pašiem cienīt sevi un savu valodu un nebaidīties zaudēt latviešu valodu, bet palīdzēt iemācīties savam tuvākajam, kuram vajag šo palīdzību. Latvijas nākotne nav vienveidībā, bet krāsainībā, kad aizvien vairāk cilvēku, neatkarīgi no pasē rakstītās tautības, sazināsies latviski, nekaunoties arī no savas tautas tradīcijām un savas izcelsmes.
nekrievs
