Jau kādas pāris nedēļas fotogrāfijas ar lieliem sēņu groziem sabiedrību sašķeļ divās daļās – vieni, kuri lepni izrāda savu guvumu, otri, kuri klusiņām un ne tik klusu apbrīno, mazliet skauž un taisās braukt ciemos pie pirmajiem.
Kad sestdienas vakarā es ieraugu slavena aktiera guvumu, mani nervi neiztur un es drudžaini sāku meklēt kādu, kurš mani nogādās līdz mežam.
Svētdienas rīts sākas ar māsīcas zvanu – nu, braucam? Desmit minūšu gatavība. Ielecu zābakos, paķeru kafijas krūzi, un dodamies uz mežu. Sēnes šogad neko nesaprot no augu simbiozes un gadiem krātās pieredzes un, par spīti visam iepriekšminētajam, aug galīgi neloģiskās vietās. Tur, kur, pēc mūsu domām, vajadzētu būt baravikām, jo ir visi priekšnoteikumi – mušmiru sarkanās cepures kaimiņos, lazdas, papardes, ozolu audzīte –, nav nevienas! Bet, paejot tālāk, uz egļu puduri, kur pēc skata ir īsta cūceņu vieta – lepni slejas baraviku brūnās galvas.
Viena par otru iesmejot, ka esam divas negauses, rāpjamies uzkalnos, brienam pa brikšņiem, ka tik vēl kādu sēņuku atrast. Vienā brīdī iestiegu līdz zābaku augšai dubļos. Ievelku dziļi elpu, nomierinos un lēnām velku vienu kāju ārā no dūksts, ar otru kāju taustoties pēc kādas cietākas pamatnes, rokā sažņaudzu telefonu – skaitīt tēvreizi vai zvanīt 112? Viss beidzas labi – ir sēņu pilni grozi, slapjas muguras un smaids pa visu seju un arī man tagad būs sava lielību bilde!
Bilde nav vienīgais ieguvums, vēl jau rindojas burciņas ar marinētām sēnēm un sēņu salātiem – recepte, kas mantota no tantes ukrainietes ir vienkārša: puslitrā sakarsētas eļļas ieber ripiņās sagrieztus sīpolus, sautē, līdz tie kļūst caurspīdīgi, pieber vārītas, gabaliņos sagrieztas sēnes, pasautē piecas minūtes, pievieno sāli, tomātu mērci un karstu pilda burkās. Ziemā vari vārīt zupā, vari ēst ar maizi vai kartupeļiem. Lai Tev labi garšo!
