Gulbenē, Raiņa ielas vistālākajā galā, kur ielu numurus aizstāj māju vārdi, pļavas vidū atrodas neliela mājiņa “Lāčauzas”, ko savulaik pats savām rokām uzcēlis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Gotlībs Evelons.
Gulbenē, Raiņa ielas vistālākajā galā, kur ielu numurus aizstāj māju vārdi, pļavas vidū atrodas neliela mājiņa “Lāčauzas”, ko savulaik pats savām rokām uzcēlis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Gotlībs Evelons, lai 1929.gadā tajā ievestu sievu Elmu un vēlāk abi kopīgi audzinātu divas meitas un dēlu.
Jau 40 gadus Gotlībs atdusas Gulbenes kapsētā, bet mājās, kam sākotnēji saimnieks gribējis dot nosaukumu “Lāčplēši”, šodien dzīvo viņa meita Guna Evelone, mazmeita Erita un Gunas brālis Edgars. Vasarā “Lāčauzas” ieskauj pļavu zaļums un māja slīgst Gunas dēstīto ziedu jūrā, bet ziemā pāri baltajam sniega laukam izlīkumo tikai šaura, tik tikko pamanāma taka.
“Te tagad satecējusi visa mana dzīve, kam nav svešas atmiņas. Tajās goda vietā vienmēr būs mans tēvs Gotlībs. Sirdī šodien mijas divējādas jūtas – lepojos, ka esmu Lāčplēša ordeņa kavaliera meita, bet rūgtums dvēselē iezogas tad, kad apzinos, ka šodienas sabiedrībā ne tikai es, bet man līdzīgie cilvēki esam aizmirsti. Tieši tāpēc man tuvāka būs pirmā neatkarīgā Latvija ar tās vadītāju Kārli Ulmani,” saka Guna. Viņa nesteidzīgi virknē ar tēvu saistītās atmiņas, kas līdzinās nelieliem mozaīkas gabaliņiem – visiem vienlīdz spožiem un dārgiem.
Izstaigājis Krieviju
Tēvu 1916.gadā iesauca armijā un komandēja uz Daugavpili. Viņš bieži stāstīja, ka apkārt bijuši tikai krievu tautības cilvēki. Lai soļojot atšķirtu, kura kreisā, kura – labā kāja, daļai no viņiem pie vienas kājas siets salmu, pie otras – siena kūlis. Tēvs pusbalsī pats ar sevi latviski sarunājies, līdz izdzirdis latviešu valodu. Tas bijis Arvīds Zaķis no Galgauskas, kuru arī vēlāk apbalvoja ar Lāčplēša ordeni. Tēvs kopā ar citiem sarkanarmiešiem bija izstaigājis visu plašo Krieviju. Pie Volgas ķēris savvaļas zirgus, Maskavā ēdis baltmaizi ar nēģiem, bet pienācis laiks, kad no Maskavas latvieši cits pēc cita atgriezušies Latvijā. Arī tēvs. Kādu laiku viņš bijis Saulkrastos, kur viņu sasniegusi ziņa, ka Tērbatā formējas latviešu pulki. Tēvs un vēl trīs vīri negribējuši turp doties, tāpēc viņš, būdams ašas dabas, atgriezies Gulbenē. Pēc neilga laika tēvu iesauca Siguldas 7. kājnieku pulka ložmetējnieku rotā un uzticēja ložmetēju. Tā sākās viņa varonīgais ceļš pretim Brīvības cīņām, kad latviešu puiši aizstāvēja Rīgu no bermontiešu uzbrukuma.
Ievaino Bolderājā
Pēc iesaukšanas tēvs nonāca Bīriņmuižā, tad Liepājā, bet no tās ar kuģi uz Rīgu. Sākās Rīgas aizstāvēšana,, un tēvu Bolderājā ievainoja. Viņš stāstīja, ka kopā ar cīņubiedru Voldemāru Kleinu gājuši izlūkos pāri dzelzceļam. Voldemārs nošauts uzreiz, bet tēvs smagi ievainots abās kājās. Viņu no spīdzināšanas izglābušas tikai vācu valodas zināšanas. Kad viņu pamanījuši bermontieši, tēvs sācis runāt vāciski, bilstot, lai viņu nošauj, tikai lai nemoka. Ciešot lielas sāpes, tēvs nogādāts Rīgā slimnīcā, kur par to, ka viņš vēl ir dzīvs, liecinājis tikai vārgaiGulbenē, Raiņa ielas vistālākajā galā, kur ielu numurus aizstāj māju vārdi, pļavas vidū atrodas neliela mājiņa “Lāčauzas”, ko savulaik pats savām rokām uzcēlis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Gotlībs Evelons, lai 1929.gadā tajā ievestu sievu Elmu un vēlāk abi kopīgi audzinātu divas meitas un dēlu.
Jau 40 gadus Gotlībs atdusas Gulbenes kapsētā, bet mājās, kam sākotnēji saimnieks gribējis dot nosaukumu “Lāčplēši”, šodien dzīvo viņa meita Guna Evelone, mazmeita Erita un Gunas brālis Edgars. Vasarā “Lāčauzas” ieskauj pļavu zaļums un māja slīgst Gunas dēstīto ziedu jūrā, bet ziemā pāri baltajam sniega laukam izlīkumo tikai šaura, tik tikko pamanāma taka.
“Te tagad satecējusi visa mana dzīve, kam nav svešas atmiņas. Tajās goda vietā vienmēr būs mans tēvs Gotlībs. Sirdī šodien mijas divējādas jūtas – lepojos, ka esmu Lāčplēša ordeņa kavaliera meita, bet rūgtums dvēselē iezogas tad, kad apzinos, ka šodienas sabiedrībā ne tikai es, bet man līdzīgie cilvēki esam aizmirsti. Tieši tāpēc man tuvāka būs pirmā neatkarīgā Latvija ar tās vadītāju Kārli Ulmani,” saka Guna. Viņa nesteidzīgi virknē ar tēvu saistītās atmiņas, kas līdzinās nelieliem mozaīkas gabaliņiem – visiem vienlīdz spožiem un dārgiem.
Izstaigājis Krieviju
Tēvu 1916.gadā iesauca armijā un komandēja uz Daugavpili. Viņš bieži stāstīja, ka apkārt bijuši tikai krievu tautības cilvēki. Lai soļojot atšķirtu, kura kreisā, kura – labā kāja, daļai no viņiem pie vienas kājas siets salmu, pie otras – siena kūlis. Tēvs pusbalsī pats ar sevi latviski sarunājies, līdz izdzirdis latviešu valodu. Tas bijis Arvīds Zaķis no Galgauskas, kuru arī vēlāk apbalvoja ar Lāčplēša ordeni. Tēvs kopā ar citiem sarkanarmiešiem bija izstaigājis visu plašo Krieviju. Pie Volgas ķēris savvaļas zirgus, Maskavā ēdis baltmaizi ar nēģiem, bet pienācis laiks, kad no Maskavas latvieši cits pēc cita atgriezušies Latvijā. Arī tēvs. Kādu laiku viņš bijis Saulkrastos, kur viņu sasniegusi ziņa, ka Tērbatā formējas latviešu pulki. Tēvs un vēl trīs vīri negribējuši turp doties, tāpēc viņš, būdams ašas dabas, atgriezies Gulbenē. Pēc neilga laika tēvu iesauca Siguldas 7. kājnieku pulka ložmetējnieku rotā un uzticēja ložmetēju. Tā sākās viņa varonīgais ceļš pretim Brīvības cīņām, kad latviešu puiši aizstāvēja Rīgu no bermontiešu uzbrukuma.
Ievaino Bolderājā
Pēc iesaukšanas tēvs nonāca Bīriņmuižā, tad Liepājā, bet no tās ar kuģi uz Rīgu. Sākās Rīgas aizstāvēšana,, un tēvu Bolderājā ievainoja. Viņš stāstīja, ka kopā ar cīņubiedru Voldemāru Kleinu gājuši izlūkos pāri dzelzceļam. Voldemārs nošauts uzreiz, bet tēvs smagi ievainots abās kājās. Viņu no spīdzināšanas izglābušas tikai vācu valodas zināšanas. Kad viņu pamanījuši bermontieši, tēvs sācis runāt vāciski, bilstot, lai viņu nošauj, tikai lai nemoka. Ciešot lielas sāpes, tēvs nogādāts Rīgā slimnīcā, kur par to, ka viņš vēl ir dzīvs, liecinājis tikai vārgais pulss kakla artērijā. Ar to arī tēva cīņu gaitas beidzās. Viņš pēc operācijas ilgu laiku pavadīja slimnīcā. Gan avīzē bija rakstīts, gan mājiniekiem dota ziņa, ka Gotlībs kritis, aizstāvot Rīgu. Tikai nejauša tēva satikšanās ar rotasbiedru šo traģisko ziņu kliedēja. Tiklīdz par to, ka Gotlībs ir dzīvs, uzzināja viņa brālis Antons, viņš nekavējoties devās uz Rīgu, lai kopā ar brāli atgrieztos Gulbenē. Atceros, ka tēva stāsti par cīņu gaitām man līdzinājās šausmu stāstiem, jo bermontieši izcēlušies ar nežēlīgu prasmi cilvēku spīdzināšanā. Pēc atgriešanās mājās tēvam kā Brīvības cīņu dalībniekam piešķīra septiņus hektārus zemes, kur viņš sāka celt māju. Joprojām glabājam arhīva izrakstu, kurā teikts, ka Gotlībam Evelonam 1922.gadā piešķirts Lāčplēša Kara ordenis. 1928.gadā māja bija gatava, bet gadu vēlāk tēvs apprecējās ar Elmu Krūmiņu.
Pazinām badu
Brīvības cīņas bija aiz muguras, bet Lielais tēvijas karš – vēl priekšā. Bija laiks, kad tēvs ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja cīņu pret bermontiešiem. Viņš zināja, ka tad cietīs ģimene. No personu apliecinošā dokumenta tēvs izplēsa lapu, kurā bija ziņas par apbalvojumu, pretējā gadījumā mēs visi atrastos Sibīrijā. Tēvs aktīvi iesaistījās Jaunsaimnieku biedrībā, bet kara laikā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās. Man tolaik bija 14 gadu. Brālis un māsa bija jaunāki. Atgriežoties “Lāčauzās”, bijām pagalam nomocījušies un badu pieredzējuši. Labi, ka vismaz jumts bija virs galvas. Gulbenes bombardēšanas laikā māja bija palikusi neskarta. Sākumā mūsu vienīgais ēdiens bija kartupeļi, ko es gatavoju, kā vien pratu. Atceros, ka bija vasarsvētki. Tante no miltiem un kartupeļiem bija izcepusi karašiņu, bet mamma no bietēm pagatavoja dzērienu. Tā arī klusībā svinējām svētkus. 1944.gadā tikām īpaši rūpīgi uzmanīti, vai nesadarbojamies ar tiem, kas slēpās mežā bunkuros. Mēs taču bijām dzimtenes nodevēji. Jau strādāju par šuvēju, kad nomira Staļins. Viņa bēru dienā ļaužu pūlis stāvēja tur, kur tagad ir Gulbenes centrālais pulkstenis. Visiem bija jāraud. Es saņēmu brīdinājumu, ka it kā esot smējusies, nevis pienācīgi raudājusi. Nespēju izturēt nemitīgo uzraudzīšanu, tāpēc aizbraucu uz Rīgu. “Lāčauzās” atgriezos, kad nomira tēvs un mamma bija palikusi viena.
Esmu lepna
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri baudīja daudz privilēģiju, ko izjutu arī es. Tēvam pēc atvaļināšanās bija tiesības nēsāt militāro uniformu, bija atlaides dzelzceļa biļešu iegādē, tiesības saņemt bērniem atbrīvojumu no mācību maksas valsts skolās, bezmaksas medicīnisko aprūpi. Tēvs bija invalīds, tāpēc Kārlis Ulmanis viņam katru mēnesi piešķīra 30 latus, bet Lāčplēša dienā piešķīra pabalstu. Sāku iet skolā, tāpēc man atsūtīja 50 latus mēteļa, zābaku un citu nepieciešamu lietu iegādei. Mēs – ordeņa kavalieru bērni – nebijām aizmirsti. Jutos tik lepna, kad tēvs Lāčplēša dienā uzvilka formu un gāja uz Gulbeni, kur notika parāde. Pēc parādes virsnieku klubā, kas tolaik atradās blakām Baltajai pilij, bija klāti galdi. Nevis katrs atsevišķi savā mājā atcerējās pārdzīvoto, bet visi kopā. Ne tikai man, arī tēvam tas nozīmēja ārkārtīgi daudz. Viņš bija zemkopis, kas strādāja kolhozā, kopa zirgus un ļoti mīlēja Latviju. Nekad nespēšu aizmirst, kā, par spīti savainotajām kājām, viņa 70 gadu jubilejā abi dejojām valsi. Vienmēr atcerēšos tēvu ar vislabākajām domām, jo viņš mani ļoti lutināja. Vienmēr būšu Lāčplēša ordeņa kavaliera meita. Dzīvoju viņa piemiņai un brīnos, kur manī 76 gadu vecumā vēl tāda enerģija, lai gan visu mūžu bijusi liela galva un stipra dūša. Protu art, sēt un ecēt, kūkas cept un goda galdus klāt, krāsnis mūrēt un siena gubas kraut. Cilvēkam ir jāstrādā! Žēlošanās par kaitēm nepalīdz.
– pulss kakla artērijā. Ar to arī tēva cīņu gaitas beidzās. Viņš pēc operācijas ilgu laiku pavadīja slimnīcā. Gan avīzē bija rakstīts, gan mājiniekiem dota ziņa, ka Gotlībs kritis, aizstāvot Rīgu. Tikai nejauša tēva satikšanās ar rotasbiedru šo traģisko ziņu kliedēja. Tiklīdz par to, ka Gotlībs ir dzīvs, uzzināja viņa brālis Antons, viņš nekavējoties devās uz Rīgu, lai kopā ar brāli atgrieztos Gulbenē. Atceros, ka tēva stāsti par cīņu gaitām man līdzinājās šausmu stāstiem, jo bermontieši izcēlušies ar nežēlīgu prasmi cilvēku spīdzināšanā. Pēc atgriešanās mājās tēvam kā Brīvības cīņu dalībniekam piešķīra septiņus hektārus zemes, kur viņš sāka celt māju. Joprojām glabājam arhīva izrakstu, kurā teikts, ka Gotlībam Evelonam 1922.gadā piešķirts Lāčplēša Kara ordenis. 1928.gadā māja bija gatava, bet gadu vēlāk tēvs apprecējās ar Elmu Krūmiņu.
Pazinām badu
Brīvības cīņas bija aiz muguras, bet Lielais tēvijas karš – vēl priekšā. Bija laiks, kad tēvs ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja cīņu pret bermontiešiem. Viņš zināja, ka tad cietīs ģimene. No personu apliecinošā dokumenta tēvs izplēsa lapu, kurā bija ziņas par apbalvojumu, pretējā gadījumā mēs visi atrastos Sibīrijā. Tēvs aktīvi iesaistījās Jaunsaimnieku biedrībā, bet kara laikā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās. Man tolaik bija 14 gadu. Brālis un māsa bija jaunāki. Atgriežoties “Lāčauzās”, bijām pagalam nomocījušies un badu pieredzējuši. Labi, ka vismaz jumts bija virs galvas. Gulbenes bombardēšanas laikā māja bija palikusi neskarta. Sākumā mūsu vienīgais ēdiens bija kartupeļi, ko es gatavoju, kā vien pratu. Atceros, ka bija vasarsvētki. Tante no miltiem un kartupeļiem bija izcepusi karašiņu, bet mamma no bietēm pagatavoja dzērienu. Tā arī klusībā svinējām svētkus. 1944.gadā tikām īpaši rūpīgi uzmanīti, vai nesadarbojamies ar tiem, kas slēpās mežā bunkuros. Mēs taču bijām dzimtenes nodevēji. Jau strādāju par šuvēju, kad nomira Staļins. Viņa bēru dienā ļaužu pūlis stāvēja tur, kur tagad ir Gulbenes centrālais pulkstenis. Visiem bija jāraud. Es saņēmu brīdinājumu, ka it kā esot smējusies, nevis pienācīgi raudājusi. Nespēju izturēt nemitīgo uzraudzīšanu, tāpēc aizbraucu uz Rīgu. “Lāčauzās” atgriezos, kad nomira tēvs un mamma bija palikusi viena.
Esmu lepna
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri baudīja daudz privilēģiju, ko izjutu arī es. Tēvam pēc atvaļināšanās bija tiesības nēsāt militāro uniformu, bija atlaides dzelzceļa biļešu iegādē, tiesības saņemt bērniem atbrīvojumu no mācību maksas valsts skolās, bezmaksas medicīnisko aprūpi. Tēvs bija invalīds, tāpēc Kārlis Ulmanis viņam katru mēnesi piešķīra 30 latus, bet Lāčplēša dienā piešķīra pabalstu. Sāku iet skolā, tāpēc man atsūtīja 50 latus mēteļa, zābaku un citu nepieciešamu lietu iegādei. Mēs – ordeņa kavalieru bērni – nebijām aizmirsti. Jutos tik lepna, kad tēvs Lāčplēša dienā uzvilka formu un gāja uz Gulbeni, kur notika parāde. Pēc parādes virsnieku klubā, kas tolaik atradās blakām Baltajai pilij, bija klāti galdi. Nevis katrs atsevišķi savā mājā atcerējās pārdzīvoto, bet visi kopā. Ne tikai man, arī tēvam tas nozīmēja ārkārtīgi daudz. Viņš bija zemkopis, kas strādāja kolhozā, kopa zirgus un ļoti mīlēja Latviju. Nekad nespēšu aizmirst, kā, par spīti savainotajām kājām, viņa 70 gadu jubilejā abi dejojām valsi. Vienmēr atcerēšos tēvu ar vislabākajām domām, jo viņš mani ļoti lutināja. Vienmēr būšu Lāčplēša ordeņa kavaliera meita. Dzīvoju viņa piemiņai un brīnos, kur manī 76 gadu vecumā vēl tāda enerģija, lai gan visu mūžu bijusi liela galva un stipra dūša. Protu art, sēt un ecēt, kūkas cept un goda galdus klāt, krāsnis mūrēt un siena gubas kraut. Cilvēkam ir jāstrādā! Žēlošanās par kaitēm nepalīdz.
***
Gotlībs Evelons
– Dzimis 1896.gadā Alūksnes rajona Annas pagastā. Latvijas armijā iesaukts 1919.gada 12.maijā. Cīnījies pret bermontiešiem un Latgales frontē. Pēc Brīvības cīņām kļuvis zemkopis Vecgulbenes “Lāčauzās”. Miris 1966.gada 11.decembrī. Apglabāts Gulbenes kapsētā. Šogad viņam būtu
110 gadi.
Lāčplēša Kara ordenis
– Latvijas augstākais militārais apbalvojums dibināts 1919.gada 11.novembrī. Tā devīze ir “Par Latviju!”. Ordeņa skices izstrādāja Jānis Aleksandrs Liberts. Ordenis veidots kā stilizēts ugunskrusts ar baltu emaljas pārklājumu un sarkanu un zeltītu apmali. Krusts novietots uz sakrustotiem zobeniem. Aversā krusta vidū attēlots Lāčplēsis. Reversa medaljonā iegravēti iniciāļi H. B. (sudrabkaļa Hermaņa Banka meistarzīme). Ordenim ir trīs pakāpes. Kopumā izsniegti 2146 Lācplēša Kara ordeņi. 322 ordeņi izsniegti ārzemniekiem.
