Gulbenes rajona lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītāja Vilhelmīne Gargurne kopā ar citiem rajonu konsultāciju biroju vadītājiem no Latvijas, kā arī Daukstu pagasta lauksaimniecības konsultante Aija Smeile trīs dienas uzturējās Polijā.
Gulbenes rajona lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītāja Vilhelmīne Gargurne kopā ar citiem rajonu konsultāciju biroju vadītājiem no Latvijas, kā arī Daukstu pagasta lauksaimniecības konsultante Aija Smeile trīs dienas uzturējās Polijā, kur iepazinās ar vairākām dažādu nozaru zemnieku saimniecībām.
Pieredzes braucienu organizēja Latvijas Lauksaimnieku apvienība.
“Dienas bija noslogotas un bagātas ar informāciju, jo pirmajā apmeklējām saimniecības, kas nodarbojas ar piena lopkopību, otrajā – dārzeņu audzētājas saimniecības, trešajā – graudu audzētājus,” stāsta V.Gargurne. Viņa pārliecinājusies, ka Polijā salīdzinājumā ar Latviju zemnieku saimniecības ir ļoti mazas. Polijā vidēja zemnieku saimniecība apsaimnieko 8,9 hektārus.
“Mums bija iespēja būt 18 un 20 hektāru saimniecībās, kas tika uzskatītas par ļoti lielām. Apmeklējām arī piena kombinātu. Polijā šādu lielu kombinātu ir ārkārtīgi daudz. Pārsteidza, ka Polijā ir saglabājušās visas mazās piena savāktuves, kurās strādā algots piena kombināta cilvēks. Pie mums piena savāktuvju skaits ir gaužām mazs. Polijā neviens neuzskata, ka trīs, četru vai piecu slaucamo govju īpašniekiem nav nākotnes. Pie mums šis process ir pretējs,” stāsta biroja vadītāja. Savāktuves savācot pienu no dažu govju turētājiem, tāpēc piena dzesētāji esot tikai tajās saimniecībās, kur govju vairāk.
Tīrumi līdzinās kabatlakatiņiem
Vilhelmīne vērojusi ne tikai lauksaimniecības produktu ražošanu zemnieku saimniecībās, bet arī to sakoptību. Viņu pārsteidzis saimnieku optimisms un slēgtie pagalmi, kuros visas ēkas iežogo kopējs žogs.
“Dzīvojamās telpās mūs neveda, tāpēc par tām spriest nevaru, bet pagalmi un saimniecības ēku apkārtne bija tīra un sakopta. Tikpat kā neredzējām vasaras puķes, jo glīti nopļautajos pagalma zālienos bija stādītas tikai ziemcietes un ļoti daudz skujeņu. Tie galvenokārt bija stādīti gar žogiem, kas nebija darināti pavirši, lai tikai būtu, bet veidoti ar dažādiem ornamentiem. Trīs dienu laikā mums neizdevās ieraudzīt nevienu nekoptu tīrumu. Tiklīdz beidzās viena saimnieka tīrums, tūlīt sākās otra saimnieka lauki.
Kā ir pie mums? Tīrums beidzas, bet robeža, kas to atdala no citiem laukiem, piemētāta ar akmeņiem, aizaudzēta ar nezālēm un krūmiem,” salīdzina Vilhelmīne. Viņa nelielos tīrumus salīdzina ar citu pie cita rūpīgi izklātiem dažādas nokrāsas kabatlakatiņiem.
Audzē tikai melnraibas piena devējas
Atšķirībā no Latvijas Polijā zemnieki audzē melnraibās govis, uzskatot tās par labākām piena devējām. Biroja vadītāja stāsta, ka tā arī neizdevies apmeklēt saimniecības, kur ir tikai piecas govis vai mazāk.
“Apskatei bija izraudzītas saimniecības, kur ganāmpulks ir skaitliski lielāks. Ievēroju, ka govju izmitināšanai būvētās novietnes nav celtas pēdējos gados, bet krietni agrāk, tāpēc vecajās kūtīs ierīkot jaunās iekārtas un tehnoloģijas ir apgrūtinoši. Protams, jautās agrākā būvju varenība,” stāsta Vilhelmīne. Tāpat kā citi grupas dalībnieki, arī viņa ar nepacietību gaidījusi iespēju uzzināt, kā Polijā strādā graudaugu audzētājas saimniecības, lai pārliecinātos, kādu ražu iespējams izaudzēt, tomēr nācies piedzīvot vilšanos.
“Ilgāku laiku braucām un maldījāmies, līdz beidzot nokļuvām milzīgā saimniecībā, kas vairāk līdzinājās kolhozam ar 300 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību. Raudzījām pēc graudaugiem, bet izrādījās, ka šim zemniekam pamatnozare atkal ir piena lopkopība. Sējumiem bija atvēlēta neliela daļa platības. Tas viesa pārliecību, ka Polijas lauksaimniecībā noteicošā ir piena lopkopība, tāpēc ataudzēšanai tiek atstātas tikai telītes,” stāsta brauciena dalībniece. Atverot it kā graudu glabāšanas klēts durvis, viņa ieraudzījusi ar tūrismu saistītus iedīgļus – mūsdienīgas sanitārās telpas, zāli ar galdiem viesību rīkošanai un tamlīdzīgi.
Izvēlas zemenes, sīpolus un pētersīļus
Viena diena bija veltīta dārzeņu audzētāju saimniecību apskatei. Arī to kopējā platība nepārsniegusi 8 hektārus.
“Mums bija iespēja viesoties saimniecībā, kur audzē zemenes. Ogas pa diviem kilogramiem lasa speciālos grozos. Zemenes šajos grozos cilvēki piedāvāja arī ceļmalās. Zemenes audzē tikai uz lauka, rindstarpas noklājot ar salmiem, tāpēc ogas nebojājas un ir tīras. Saimnieki skaidroja, ka visu darot ar rokām, bet dažkārt mums šķita, ka viņi melo. Ogas realizējot Sanktpēterburgā un citās pilsētās. Mūs izbrīnīja fakts, ka zemnieks, kas zemenes audzēja 2 hektāru platībā, bija pieteicies uz jaunajiem zemniekiem paredzētajām valsts subsīdijām. Kļuva nedaudz skumji, apzinoties, ka pie mums, ja lauksaimniecībā izmantojamā zemes platība ir daži hektāri, cilvēkam nav motivācijas strādāt. Garāmbraucot vērojām saimniecības, kas atradās aizsargājamās dabas teritorijās. Tajās nebija nekādas ražošanas. Interesējāmies, kā tad šie cilvēki var iztikt. Mums paskaidroja, ka to īpašnieki strādā valsts darbā,” stāsta Vilhelmīne. Viņa pamanījusi arī vairākas saimniecības, kur audzē sīpolus, pētersīļus un citus dārzeņus. Arī tās bijuša nelielas.
“Polijai raksturīgi, ka vienā vietā cita pēc citas seko lopkopības saimniecības, tad atkal dārzeņu audzētājas saimniecības. Dažviet kaimiņš pie kaimiņa atrodas tik tuvu, ka nav iespējams govis izlaist ganībās, tāpēc tās tur kūtī, bet barību pieved,” piebilst vadītāja.
Latvijā prasības ir bargākas
Pēc Polijā pavadītā laika un redzētā pārdomāšanas Vilhelmīne atzina, ka salīdzinājumā ar Poliju Latvijā lauksaimniekiem ir izvirzītas pārāk stingras prasības.
“Poļu zemnieki bilda, ka noteikumi ir “strogije”, bet, vaicājot, kāpēc tā, viņi nezināja paskaidrot. Mūsu zemnieki gandrīz pie visām lopu novietnēm ir izbūvējuši prasībām atbilstošas mēslu krātuves, bet Polijā nevienā saimniecībā tā arī neizdevās ieraudzīt Eiropas Savienības prasībām atbilstošu krātuvi,” stāsta biroja vadītāja. Sarunās ar mazo saimniecību īpašniekiem jautusies apmierinātība, izrādījies, ka poļi vadās pēc principa – mazāka saimniecība, vajag mazāk tehnikas. Netiekot noniecināta arī kooperēšanās ar kaimiņu.
“Pie mums zemnieki cenšas būt iespējami patstāvīgāki, lai ražas novākšanas laikā nevajadzētu gaidīt, kamēr labības laukus vispirms nokuļ kombaina īpašnieks, un tikai pēc tam dodas talkā kaimiņiem,” piebilst V.Gargurne.
Salīdzina darbības shēmu
Delegācija no Latvijas Podleski vojevodistē apmeklējusi arī lauksaimniecības konsultāciju centru. Laiks bijis pārāk ierobežots, tāpēc daudzi jautājumi tā arī palikuši bez atbildes.
“Līdzības poļu un mūsu konsultāciju dienesta darbā saskatīju, tomēr viņiem no valsts budžeta piešķirtie līdzekļi ir četrkārt lielāki. Mums darbs jāorganizē tā, lai arī paši kaut ko nopelnītu. Gan viņi, gan mēs strādājam un aizstāvam lauku cilvēku intereses. Arī poļu lauksaimniekiem ir iespējams saņemt valsts subsīdijas un līdzekļus dažādās atbalsta programmās. Ir, kas tos izmanto, ir arī tādi, kas vēl nav izpratuši, kā jārīkojas,” stāsta V.Gargurne. Viņa pārliecinājusies, ka poļu lauksaimnieki nelabprāt runā krieviski, ne visi šo valodu arī prot.
“Sapratām, ka poļi nevar aizmirst tautas pagātni un ir sevi ļoti cienoša tauta. Viņi nekaunas ne no savas valodas un tautības, ne ticības. Mums no viņiem tas ir jāmācās,” saka viņa.
Interesanta izvērtusies tikšanās ar Polijas Zemnieku apvienības vadītāju, kuram kabinets atrodas arī Briselē.
“Lai gan Zemnieku apvienībai ir sava partija, tomēr Polijā zemnieki ir daudz vienotāki nekā Latvijā. Mums ir daudz lielu un darbīgu zemnieku, bet katrs cenšas vilkt kopējo vezumu uz savu pusi. Mūsu lauksaimnieki it kā runā par vienām un tām pašām problēmām, bet nekādi nevar sanākt kopā, lai izlemtu, kā tās atrisināt. Apvienības biedri maksā biedru naudu, bet ar to nepietiek apvienības vadošās instances, kas atrodas Varšavā, uzturēšanai. Katram apvienības biedram ir elektroniskā biedra karte. Tajā ir visa nepieciešamā informācija gan par cilvēku, gan viņa saimniecību. Papildus biedra kartei ir vēl viena karte, uz kuras ir apvienības emblēma. Karte zemniekam ļauj izmantot cenu atlaides, sadarbojoties ar dažādām firmām, jo Zemnieku apvienībai ir daudz parakstītu līgumu ar produkcijas un preču ražotājiem, kā arī ar tirdzniecības firmām. Ieguvējs ir gan zemnieks, gan apvienība,” stāsta Vilhelmīne.
Viņa atzinīgi vērtē apvienības vadības ieteikumu latviešiem Briselē kļūt pamanāmākiem.
