Sanita Krilova ir viena no neskaitāmām Gulbenes sievietēm, kas iedrošinājusies atmest ar roku ikdienas trūkumam, mājām un ģimenes pavarda siltumam, lai dotos peļņā uz sapņu zemi – Īriju.
Sanita Krilova ir viena no neskaitāmām Gulbenes sievietēm, kas iedrošinājusies atmest ar roku ikdienas trūkumam, mājām un ģimenes pavarda siltumam, lai dotos peļņā uz sapņu zemi – Īriju.
Mājās, radu aprūpē ir atstāts visdārgākais – divi bērni. Brīžiem sirds tāpēc lūzt, bet pagaidām Sanita neredz citu iespēju, kā atrisināt konfliktu starp vēlmēm un iespējām. Gulbenē viņa pagaidām nevēlas atgriezties uz palikšanu, jo te nav iespēju ne strādāt līdz pagurumam, ne nopelnīt. Sanita nevēlas slinkot un nīkt mājās. Viņa grib dzīvot pati un dot iespēju bērniem dzīvot pārticīgi. Liela daļa Īrijā nopelnītās naudas tiek pārsūtīta viņiem. Vai tas nozīmē, ka Sanita pašlaik neko nenožēlo, neskumst, neraud?
“Tagad mājās, Gulbenē, esmu atbraukusi uz trim nedēļām. Iepriekš te biju pirms pieciem mēnešiem, lai pavadītu dēlu uz skolu, kad viņš sāka mācības 1.klasē. Kopumā Īrijā strādāju jau deviņus mēnešus. Drīz atkal braukšu atpakaļ uz turieni,” saka Sanita.
Asaras izrādīt neatļaujas
Drīz atkal Sanita ar bērniem sazināsies tikai pa telefonu vai sūtīs kartītes pa pastu. “Viņi ļoti skumst, es arī. Man šajā ziņā ir grūtāk, jo Īrijā esmu svešos cilvēkos. Bērni turpretim ir mājās, radu un draugu tuvumā. Gadās, ka nolienu kaktā un raudu. Taču darbā asaras izrādīt nedrīkst,” stāsta Sanita.
Viņai ir dēls Matīss, kuram ir 7 gadi, un 12 gadus veca meita Kristīne. Sanita nobažījusies arī par viņiem, jo uz darbu Anglijā tūlīt dosies pašas mamma Anna. Arī mazā Matīsa tētis sapņo par darbu ārzemēs. Tas nozīmē, ka bērni Gulbenes pusē paliks pie Sanitas vecākās māsas Jolantas.
“Pašlaik man un bērniem vieglāk ir tā. Pavisam palikt dzīvot Īrijā es negribētu. Darbabiedri saka, lai ņemu bērnus uz turieni. Bērni, mācīdamies skolā, ātri apgūst svešvalodas. Taču pagaidām šādu risinājumu neredzu, jo bērni ir jāuzmana, bet es pastāvīgi esmu darbā. Bērniem vajag nodrošināt labākus sadzīves apstākļus, nekā man pašai ir šobrīd,” stāsta Sanita.
Īrijā esot stingras prasības pret vecākiem, tur mazgadīgi bērni vieni paši uz ielas nedrīkst atrasties, ja tā notiek, tad vecākus soda. Sanita nevar strādāt kā skudra un vēl pieskatīt bērnus. Tāpēc pagaidām izvēlas ikdienā kontaktēties ar bērniem vienīgi pa telefonu.
Sanita tic, ka Īrijā viņa ir tikai uz laiku. Viņa saka: “Pagaidām, kamēr Latvijā algas strādājošajiem ir salīdzinoši mazas. To, ko es Īrijā varu nopelnīt vienā nedēļā, man Latvijā izdodas saņemt par trīs vai četru mēnešu darbu.”
Nu jau Sanita Īrijā jūtas daudz komfortablāk. Kaut vai tāpēc, ka pamazām viņa sākusi apgūt angļu valodu. Ar skolā savulaik gūtajām zināšanām bijis par maz. Valoda pati rodas, ja ir jākontaktējas ar cilvēkiem. Sākumā Sanita talkā ņēmusi vārdnīcu, dienā apguvusi piecus jaunus vārdus, bet nu vārdu krājums kļūst arvien plašāks.
Svešumā jau ir trešā darbavieta
Nav tā, ka visu šo laiku Sanita Īrijā būtu strādājusi vienā darbavietā. Vispirms viņa Belfosā pelnīja, būdama strādniece sendviču fabrikā. Tur alga nebija sevišķi liela. Sekoja darbs Portlaoisē – gan lielveikalā, gan indiešu restorānā, kurā saimnieko pakistāņi.
“Uz turieni mani sauca māsa Sandra, kas jau strādāja šajā indiešu restorānā. Darba atrašanā liela nozīme ir sakariem. Lai atrastu labu darbu, dažkārt starpniekam ir jāmaksā. Gadās, jāatdod 600 līdz 700 eiro, nedēļas vai divu nedēļu alga,” stāsta Sanita. Viņa saka, ka darba meklētāji bieži vien staigā pa iestādēm un piedāvā sevi.
Viņa saka, ka restorāns, kurā strādā, ir viens no iecienītākajiem Portlaoisē. Šī ēstuve kādā konkursā Īrijā pat ieguvusi zelta medaļu. Augsti novērtēta ir gan ēdiena kvalitāte, gan profesionālā apkalpošanas kultūra. Virtuvē strādā divi pavāri no Indijas, pārējie darbinieki lielākoties ir no Pakistānas, tāpat kā restorāna saimnieks. Darbinieku pulkā ir arī vairāki latvieši. Sanita, viņas māsa Sandra un gulbeniete Diāna Vorte strādā par oficiantēm.
“Ēdienkartē tur ir vairāk nekā 200 ēdienu. Mans pienākums ir atbildēt par vīnu un desertu. Ierādu viesiem vietu pie galdiņa. Tur tā ir pieņemts. Ikdienā ir daudz klientu, īpaši sestdienās,” stāsta Sanita.
Viņa saka, ka, strādājot Īrijā, jūtas vairāk nogurusi, vairāk strādā un krietni vairāk arī saņem, nekā tas bija, dzīvojot un strādājot Gulbenē. Arī atbildībai, strādājot Portlaoisē, jābūt lielākai. Tur visam jānotiek perfekti.
Indiešu ēdieni pašai negaršo
Sanita saka, ka darbs indiešu restorānā nav spējis ietekmēt vai mainīt viņas priekšstatu par garšīgu ēdienu. Indiešu virtuve viņai nav tuva.
“Šie ēdieni man liekas par asu. Savukārt indiešu virtuves cienītājiem nebūt tā nešķiet. Tie, kam garšo indiešu ēdieni, uz šo restorānu speciāli brauc pat no tālienes,” stāsta viņa.
Sanita ir sapratusi – lai izturētu dzīvi svešumā, spētu tur palikt, cilvēkam ir jābūt stipram. Tikpat stipram, kāds ir indiešu ēdiens. Tie ir smiekli caur asarām, taču depresijai ļauties nedrīkstot. Cilvēkos Īrijā sievietei vienmēr ir jābūt smaidīgai, laipnai, ar pašcieņu. Grūtsirdība oficiantes sejā var atgrūst klientus. Sanita to zina un ir ielāgojusi. Oficiantes pienākums ir savas problēmas atstāt ārpus darba.
Sanita ir novērojusi, ka lielākā daļa uz Īriju atbrauc, lai šeit paliktu. “Man ir daudz paziņu Īrijā, kas atbraukuši šurp strādāt no Lietuvas. Uz šejieni viņi ir atveduši līdzi savas ģimenes. Ir atraduši savu vietu Īrijā, ir nostabilizējušies. Arī pakistānieši, kas strādā Īrijā, vēlas uz šejieni atvest ģimenes vai izveidot tās uz vietas, Īrijā. Tie, kas ilgi strādā svešumā, Īrijā jau sākuši justies kā mājās un uzskata šo zemi par savām mājām. Tas tāpēc, ka arī Pakistānā cilvēkiem ir problēmas ar darbu un pelnīšanu,” stāsta Sanita.
Cilvēki grib mīlēt un justies mīlēti
Viņa atzīst, ka arī svešumā strādājošajiem gribas cilvēciskas jūtas, gribas izjust sirds siltumu, mīlestību. Tāpēc veidojas pāri, cilvēki dzīvo kopā, arī precas, laiž pasaulē bērnus. Īru sievietes precas ar Pakistānas vīriešiem. Latvieši sapazīstas ar lietuviešiem, arī īriem, veidojas attiecības, kas pārtop ciešā saiknē. Ir gadījumi, kad Pakistānas puiši iemīl latviešu meitenes.
“Parasti sākumā dzīvo kopā, bet pēc tam apprecas,” stāsta Sanita. Viņa gan neprognozē, kāda būs šo pāru turpmākā dzīve. Sanita atzīst, ka latvieši tomēr visvairāk meklē draudzību, kontaktus ar savējiem – ar tautiešiem.
“Gribas parunāties latviski,” saka viņa. Par laimi, Sanita Īrijā neesot saskārusies ar naidu pret viesstrādniekiem. “Domāju, ka tādas problēmas vairāk ir Ziemeļīrijā. Es strādāju mazpilsētā, kur visi cits citu pazīst, sveicina. Arī mani pastāvīgie klienti jau ir ielāgojuši – smaida, ir laipni,” saka Sanita un piebilst, ka, atgriežoties Gulbenē, viņa gribētu no Īrijas līdzi paņemt šo labestīgo attieksmi pret cilvēkiem, kad pat svešam pretimnācējam var brīvi un gaiši pateikt: “Labdien!”
