Pēdējos gados Latvija nebija investīcijām izdevīga valsts, taču tagad atkal kļūst interesanta ārvalstu investoriem. Lai tos aktīvāk piesaistītu, Latvijas pašvaldībām vajadzētu vairāk domāt par ražotnēm savos teritoriālajos
plānojumos, uzsver Ārvalstu investoru padomes Latvijā vadītājs Andris Lauciņš. Viņš atzīst, ka uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu ir daudz mazākā mērā vainojami krīzē, jo tajos bieži vien bijusi krietni augstāka produktivitāte nekā vietējos uzņēmumos.
-Vai Latvija tagad, kad darba algas ir mazākas un samazinājušās arī dažas citas izmaksas, ir kļuvusi interesantāka ārvalstu investoriem?
– Tagad, kad mēs redzam: atalgojums mūsu valstī samazinās, Latvija atkal kļūst konkurētspējīgāka un interesanta tiem investoriem, kas vēlas šeit izvietot ražotnes vai pakalpojumu sniegšanas centrus, kuros darbaspēka komponente ir būtiska izmaksu sastāvdaļa. Esam novērojuši, ka pēdējā laikā ir interese no starptautiskām kompānijām, kas domā par ārpakalpojumu centru izvietošanu kaut kur ārpus šo kompāniju mītnes zemes.
Protams, ierobežojošais faktors Latvijā joprojām ir pieejamais darbaspēka apjoms kādā konkrētā pilsētā. Runājot par lielāka izmēra ārpakalpojumu centriem, tiem ir nepieciešams darbaspēks ar noteiktām zināšanām, kura apjoms būtu mērāms vairākos simtos cilvēku. Vairākumā gadījumu tas ir iespējams tikai lielās pilsētās, kas varētu būt ne pārāk
laba ziņa reģioniem.
– Par kādām nozarēm ir interese? Par kādiem ārpakalpojumiem?
– Piemēram, zvanu centri, apkalpojošo uzņēmējdarbības procesu ārpakalpojumu centri, kur tiek centralizēti noteikti kompānijas procesi.
Vēl viens aspekts, kurā krīze ir padarījusi mūs pievilcīgākus, ir dažādu aktīvu pirkšana. Tagad, kad cenas ir pazeminājušās, ir investori, kas atkal skatās, lai šo aktīvu cena attaisnotu to iegādes risku. Pārsvarā tie ir aktīvi, kas ir pēc iespējas mazāk saistīti ar Latvijas valsts un iekšējā tirgus attīstības risku. Tādējādi tās būtu tās ražotnes, kas saistītas ar eksportu, un tie aktīvi, kuru vērtība balstīta uz dabīgiem resursiem, piemēram, mežaudzēm, kokmateriāliem, zivju resursiem. Kaut kas tāds, kur šis labums mūžīgi būs un pieaugs.
– Kas ir tās nozares, no kurām investīcijas visātrāk aizplūst?
– Latvijā nav tik attīstīta birža, tāpēc investori pie mums nemaz tehniski nevar ātri atnākt vai aiziet, reaģējot uz bažām. Lielākā daļa investīciju pie mums ir nofiksētas un nolemtas ilgtermiņam. Bet jāteic, ka tās nozares, kas ir balstītas uz nekustamo īpašumu burbuli — celtniecības materiāli, ne pirmās nepieciešamības preču vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība — noteikti piedzīvos restrukturizāciju.
– Latvija pēdējā laikā ir ieguvusi arī nepieredzēti lielu pasaules mediju uzmanību. Vai tā var pāraugt arī investoru ieinteresētībā?
– Šī interese ir drīzāk tāda akadēmiska, jo tādi gadījumi kā ar Latvijas un visa Baltijas reģiona ekonomiku nekur citur pasaulē sevišķi daudz nav novēroti. Tas, kā mūsu ekonomika turpmāk attīstīsies un izies no krīzes, būs viens no mācību grāmatu piemēriem, no kā cilvēki pēc kāda laika mācīsies.
– Publiskajā telpā ir diezgan izplatīts viedoklis, ka krīzē zināmā mērā ir vainojams arī tas, ka pārāk daudzi uzņēmumi un īpašumi Latvijā pieder ārzemniekiem, nevis vietējiem. Kā jūs to komentētu?
– Šis apgalvojums ir absolūti aplams. Ja viens no galvenajiem šīs krīzes iekšējiem iemesliem ir pārāk lielais un ar produktivitātes pieaugumu nesamērīgais atalgojuma un patēriņa pieaugums, tad, šo iemeslu sadalot starp uzņēmumiem, kuros ir ārvalstu kapitāls, un tiem, kuros nav, mēs diezgan droši varam apgalvot, ka pirmie Latvijas ekonomikā ir pienesuši daudz lielāku pievienoto vērtību uz vienu strādājošo nekā tie, kuros ārvalstu kapitāla nav. Viens no iemesliem ir tas, ka parasti ārvalstu investors ienes arī zināšanu bāzi, kas noved pie daudz attīstītākiem ražošanas un pakalpojumu sniegšanas procesiem. Ja mēs runājam tīri statistiski, rezultāts ir tieši pretējs — uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu ir daudz lielākā mērā kompensējuši šo krīzes efektu.
– Ko pašvaldības var darīt, lai veicinātu investoru piesaisti?
– Viens no būtiskākajiem instrumentiem ir pašvaldības plānojums – attīstības plāns un teritorijas plānojums. Pašvaldībām vajadzētu sākt ar to, ka būtu jādomā ne tikai par aizsargjoslām un parkiem, bet arī par to, kur pašvaldībā strādājošie cilvēki nākotnē varētu strādāt. Latvijā ir vesela plejāde ar pašvaldībām, kas ir kā lieli rezervāti, tikai atšķirībā no rezervātiem ASV mums apkārt nav maksātspējīgas ekonomikas, kas apmaksātu šo dzīvošanu rezervātā. Pašvaldībām vajadzētu samērojamas platības savā teritorijā paredzēt ražotnēm.
Tālāk: pašvaldības var radīt ap-stākļus, lai ieinteresētu investorus,— infrastruktūru, lai tā būtu pieejama investoram jau gatavā veidā, nevis prasīt no investora, lai tas pārbūvē veselam ciemam elektroapgādi. Ja pašvaldība spēj ar saviem iedzīvotājiem vienoties par to, kādas industrijas tā vēlētos redzēt savā teritorijā, tad tā var radīt jau tādas projektkompānijas ar infrastruktūru, iepriekšējiem saskaņojumiem un plānojumiem, ko piedāvāt investoriem izsolē. Tas pasargātu investorus no riskiem, kas ir ārpus viņu kontroles.
– Varat nosaukt kādu labu piemēru?
– Noteikti Aizkraukles apkārtnē, kur ir ienākušas vairākas lielas ražotnes un ir laba sadarbība ar pašvaldību.
– Ko Latvijā vēl vajadzētu izdarīt, lai tad, kad mūs ierakstīs mācību grāmatās, mūs rakstītu nodaļā Kā vajag darīt?
– Domāju, labākais, kas par mums varētu būt rakstīts, ir, ka Latvija situācijā, kad ir ļoti maz resursu, 2009. un 2010.gadā spēja skaidri noteikt savas prioritārās nozares un koncentrēt savus ierobežotos resursus, lai sasniegtu ko vērā ņemamu. Tāpēc process, kas patlaban ir iesācies – prioritāšu noteikšana un to piepildīšana ar noteiktu saturu -, ir šobrīd svarīgākais.
– Vai tagad vajadzētu pārdot kādu valstij piederošu uzņēmumu?
– Uzņēmumu pārdošanai nekad nav labs laiks. Ja ekonomika iet uz augšu, uzņēmums rada labu naudu un nav pamata to pārdot. Ja ekonomika iet uz leju, tad par šo uzņēmumu droši vien nevar iegūt adekvātu samaksu. Uzņēmums ir jāpārdod tad, kad īpašniekam ir iemesli to pārdod. Valstij kā īpašniekam jau tuvinās tie iemesli, kad vajadzēs kaut ko pārdot.
– Iemesls – beigsies nauda?
– Tieši tā. Bet diskusijā, vai ir pareizais brīdis uzņēmumu pārdot, nekad nebūs “melns vai balts” atbildes.
