“Tajā laikā, kad Augstākās Padomes deputāti balsoja par Latvijas otro neatkarību, man un, es ceru, arī pārējiem, tas šķita kaut kas jauns, kaut kas milzīgi skaists un tīrs,” saka bijušais LPSR 12. sasaukuma Augstākās Padomes deputāts Andris Apinītis.
“Tajā laikā, kad Augstākās Padomes deputāti balsoja par Latvijas otro neatkarību, man un, es ceru, arī pārējiem, tas šķita kaut kas jauns, kaut kas milzīgi skaists un tīrs,” saka bijušais LPSR 12. sasaukuma Augstākās Padomes deputāts un Unibankas Gulbenes filiāles pārvaldnieks Andris Apinītis.
Viņš atzīst, ka darbošanās Augstākajā Padomē bija, viņaprāt, godīga, un tie deputāti, kas nobalsoja par valstiskās neatkarības atjaunošanu, bija tieši ar godīgām domām un savtīgu mērķu, vismaz pirmsākumos, nebija.
Likās, ka viss būs daudz vienkāršāk
A.Apinītis atzīst, ka domas bijušas nedaudz naivas, jo licies, ka pāreja uz brīvību un neatkarīgu dzīvi būs krietni vienkāršāka. Arī viņš šad tad sev uzdod jautājumu, kur deputāti pieļāvuši kļūdas, kādēļ šobrīd jādzird tik daudz negāciju par to, kā dzīvojam.
“Tad es sev uzdodu nākamo jautājumu, kā mēs šobrīd dzīvotu, ja 1990.gada 4.maija nebūtu? Kā tad mēs justos? Pagājuši 13 gadi, tas ir krietns laika sprīdis. Ir izaugusi jauna paaudze, kas īsti nevar iedomāties, kā padomju laikā cilvēki dzīvoja un cik labi vai slikti tagad viņiem iet. Ir ilūzijas par pagājušajiem laikiem, jo cilvēkam vienmēr gribas atcerēties tikai labo. Tomēr es esmu pārliecināts, ka viennozīmīgi izdarīta pareizā izvēle,” domā A.Apinītis.
Pieņem likumus, taustoties tumsā
Otrās neatkarības pasludināšanas dienā tautas sajūsma bijusi liela, jo notika vēsturisks valsts pagrieziens.
“Tomēr pēc emocionālā pacēluma brīža sākās dzīves proza, nekas jau nākamajā dienā uzreiz nemainījās. Psiholoģiski mēs sākām dzīvot citādāk, bet ikdienas lietas, kas saistītas ar likumdošanas sistēmu, ar tautsaimniecību, prasīja daudz darba un arī prognozēšanu jeb taustīšanos tumsā – kā būt, kā lemt, ko darīt? Protams, mēs daudz pētījām Ulmaņlaikus, arī citu valstu modeļus, kā attīstīt tautsaimniecību. Bija jāņem vērā, ka līdz 1940. gadam saimnieciskie sasniegumi bija Eiropas līmenī un bija vērtīgas lietas, ko pārņemt no tiem laikiem,” saka A.Apinītis.
Viņš gan atzīst, ka viens no lielākajiem un grūtākajiem uzdevumiem bija īpašumu maiņa. Tai bija jānotiek, bumbu ar laika degli nevarēja atstāt.
“Tomēr daudzi cilvēki dzīvoja ilūzijās, ka saimniekos, ja tikai viņiem dos iespēju, tomēr lielai daļai nemaz nebija priekšstatu, kā to darīt. Ilgus gadus mēs bijām centralizētā mehānismā, kas darbojas kopā ar pārējo Padomju Savienību. Tas notika gan lauksaimniecībā, gan rūpniecībā. Piemēram, Gulbenes “Straumē” ražoja gludekļus, bet tā bija aisberga mazākā, redzamā daļa. Liela daļa šādu uzņēmumu strādāja PSRS aizsardzības ministrijas labā – kara rūpniecībai. Visas izejvielas ieveda un gatavo produkciju izveda. Būtu naivi cerēt, ka, sabrūkot PSRS, Latvijā paliks padomju Aizsardzības ministrijas rūpniecība. Arī lauksaimnieciskā ražošana tāda, kāda bija padomju laikos, citos ekonomiskajos apstākļos nevarēja pastāvēt. Protams, daudzas lietas pārmaiņu laikos varēja izdarīt labāk, bet to saprotam ar šodienas pieredzi. Toreiz tas bija gājiens nezināmajā,” secina A.Apinītis.
Lielākie draudi – pašu muļķība
“Cilvēkiem būtu jāpadomā, kā viņi dzīvoja pirms gada, diviem, kādu savu dzīvi redz pēc gadiem. Man šķiet, ka virzība uz labo pusi notiek. Mēs esam piemirsuši laikus, kad vēlēšanu dienā par atdotu balsi saņēmām deficītpreces, piemēram, zaļos zirnīšus, stāvējām garās gaļas rindās. Visā Austrumeiropā to ir pieredzējuši. Ja arī nebūtu bijis 1990. gada 4.maija, pastāvošā ekonomika jau bija bankrota priekšā. Protams, arī nākotnē Latviju var apdraudēt dažādi notikumi. Lielākais apdraudējums būtu tad, ja Latvijā atkārtotos 1939. gada notikumi, kad lielvalstis viena otrai mūs faktiski pārdeva. Droši vien, ka tādā variantā tas vairs nevar atkārtoties, to nodrošinās arī iestāšanās Eiropas Savienībā. Tomēr viens no Latvijas apdraudējumiem varētu būt arī mūsu pašu muļķība jeb naivums. Tas būtu pats bīstamākais,” atzīst A.Apinītis.
