Vīpes pagasta teritorijā 70,4 hektāru saimniecībā pirms pāris gadiem radīti aizmetņi Latvijā vēl eksotiskam biznesam – vēžu audzēšanai.
Vīpes pagasta teritorijā 70,4 hektāru saimniecībā pirms pāris gadiem radīti aizmetņi Latvijā vēl eksotiskam biznesam – vēžu audzēšanai. Savas zemes 1,5 hektāros mežkopis Viesturs Trukšāns iecerējis pakāpeniski izveidot ražojošu dīķsaimniecību.
Pašlaik izrakti trīs dīķi, katrs 0,3 hektāra platībā. Ūdens tajos vēl nostādināms, jo zeme mālaina, tāpēc ilgi saglabājas duļķainums, kas savukārt kaitīgs vēžiem.
Rakt vai nedarīt neko
Pirmajam zemes gabalam, ko V. Trukšāns 1995.gadā ieguva īpašumā, drīz pievienoja vēl divus, kopā iegūstot 30,6 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes un 39,8 hektārus pārējās platības, arī Odzes labā krasta zemi 1,5 kilometru garumā. Lai nokļūtu savā īpašumā, nācās pielabot ceļu un no jauna uzcelt tiltiņu.
“Kad lielākā daļa platību bija apmežota un izkopta, vajadzēja domāt, ko darīt ar mitrājiem,” stāsta mežkopis. “Secinājums bija – vai nu rakt dīķus, vai nedarīt neko.”
Pirmo dīķi izraka Odzes vecupes cilpā 1997.gadā, kas bija vispiemērotākā platība. “Šis bija vaļasprieka dīķis. Ielaidu zivis, taču jau nākamajā gadā tas pārtapa par lielisku eksperimentālo bāzi, un ir devis man neaizstājamu pieredzi,” stāsta V. Trukšāns.
Jānoskaidro neforsējot
Viņš uzskata, ka ikvienam interesentam būtu vēlams pāris sezonas tādā veidā audzēt vēžu mazuļus no inkubatora, jo šobrīd tā ir vienīgā drošā metode, kā noskaidrot, vai tie iedzīvosies.
“Ir bijuši gadījumi, kad, šādu piesardzību neievērojot, vēžu audzētāji ir cietuši ievērojamus zaudējumus. Izlaižot mazuļus dīķī, tie pāris stundu laikā nobeigušies, jo nespēj pieņemt ūdeni, lai gan veiktās analīzes atbilda visām prasībām,” skaidro V. Trukšāns. “Šis piemērs norāda, ka vēžu audzēšanā neko nevar forsēt, un bizness ir ļoti trausls.”
Prese un asociācija
Ceļš no idejas līdz reālai darbībai bijis visai intriģējošs. “Doma par vēžu audzēšanu man radās 1998.gada pavasarī, kad žurnālā “Lauku Dzīve” par šo tematu izlasīju rakstu,” atceras V. Trukšāns. “Balstījos uz pieņēmumu – ja jau Odzē vēl 1983.gadā dzīvoja vēži, kāpēc lai tie nedzīvotu dīķī turpat blakus?”
Vasaras otrajā pusē apmēram 1500 pieaugušu platspīļu vēži uzsāka dzīvi eksperimentālajā dīķī, bet rudenī aizsāka divu jaunu dīķu rakšanu, mērķi vēl nekonkretizējot.
“Gada beigās iestājos Vēžu audzētāju asociācijā. 1998.gadā tajā vēl bija maz biedru, pašlaik tā apvieno jau 83 cilvēkus, netrūkst arī interesentu,” saka mežkopis. “Šogad organizācija mainīja statūtus un nosaukumu, kļūstot par Vēžu un saldūdens zivju audzētāju asociāciju un apvienojot divas cieši saistītas nozares.”
Sadarbībai jābūt
Asociācija veic izglītības un koordinēšanas darbu, rīko seminārus, izdošanai sagatavota grāmata. “2000.gada vasarā kursos ieguvu sertifikātu par saldūdens zivju un vēžu audzēšanu,” stāsta V. Trukšāns. “Pilnveidojot zināšanas, izkristalizējās darbības mērķi dīķsaimniecībai 1,5 hektāru platībā, ražošanu uzsākot līdz 2005.gadam un paralēli audzējot zivis, galvenokārt foreles.”
Iecerētā platība ir ievērības cienīga, jo pasaulē jau hektāru liela dīķsaimniecība tiek uzskatīta par “nopietnu”, bet 80 procentu no visām audzētavām ir līdz diviem hektāriem.
Skandināvi un vācu tirgotāji būtu ieinteresēti iepirkt vēžus lielākos apjomos, diemžēl nozare vēl nav tik attīstījusies. Arī tad, kad sāksies pirmējā ražošana, daudzumus varēs sasniegt tikai apvienojoties.
Izmaksas skaidras
Šobrīd ir skaidrs, ka reālās viena hektāra dīķsaimniecības izmaksas sasniegs aptuveni
10 000 latu. Septiņdesmit procentus no tām veidos dīķu rakšana un ar to saistītie darbi, bet 30 procenti būs jāatvēl iekārtošanai.
“Visvairāk jāiegulda žoga ierīkošanā ap dīķi. Aļņu apciemojumi var maksāt dārgāk nekā vairāki simti metru pamatīga žoga,” domā V. Trukšāns. “Nopietnus draudus rada ūdeles un ūdri, arī bebri. Pēdējie gan zivis neēd, bet var tā saduļķot ūdeni, ka vēžiem tas jāatstāj, jo smalkās duļķes aizķepina žaunas, kas apdraud viņu dzīvību. No gaisa dīķus jāsargā no gārņiem, stārķiem un citiem putniem. Šim nolūkam pāri dīķim jānostiepj tīkls.”
Jāierīko arī smilšu laukumiņi čaulu maiņai un barotavu vietās, kā arī pašas barotavas. “Tie gan ir nelieli izdevumi,” uzskata vēžu audzētājs. “Dārgāks pasākums ir mākslīgo slēptuvju izveidošana. Padomā ir vairāki paņēmieni, par labāko vēl neesmu izšķīries.” Beidzot var ielaist mazuļus, kas maksā 10 līdz 20 santīmu gabalā. Vienam dīķim nepieciešams apmēram 1000 latu vērtībā.
Piesaistot privāto kapitālu, jaudīgi inkubatori strādā Ogrē un Kuldīgā. To izmaksas svārstās ap 50 000 latu. Vienā inkubatorā var iegūt vairākus miljonus mazuļu. Pašreiz Latvijas dīķos ielaisti apmēram pusmiljona vēžu mazuļu, kas ļauj cerēt jau tuvākajos gados uzsākt eksportēšanu.
Pamatbarība vēžiem jāatrod dīķī, tomēr jārēķinās ar piebarošanas izmaksām. Tās gan nebūs lielas, jo plānots pašam izaudzēt zirņu mistru, kā arī izmantot subproduktu – liesu.
Uzsākts kas jauns
“Lai arī ir daudz problēmu, esmu apmierināts, ka uzsākts kas jauns un interesants saistībā ar dabu,” apgalvo V. Trukšāns. “Esmu pateicīgs visiem, kas mani sapratuši un atbalstījuši, sevišķi Vīpes pagasta padomei.”
Pašlaik vēl grūti spriest, cik ienesīgs izrādīsies šis bizness. “Pastaigāju, pacilāju no drenāžas caurulītēm izgatavotās slēptuves, apskatos, kā vēži dzīvo un vairojas. Realizācijas problēmas vēl tikai priekšā,” spriež V. Trukšāns. ” Strādāt tikai vietējam tirgum nav reāli. Ārzemēs ir cits pieprasījums. Piemēram, skandināviem augustā ir vēžu ēšanas festivāls. Viņi uzskata, ka vēžu gaļa uzlabo organisma potences, un šo ideju veiksmīgi kultivē. Pēc pāris gadiem, kad Latvijas vēžu audzētāji būs “atspērušies” un varēs nodrošināt vajadzīgo piegādi, tad arī līgsim.”
